ģiltene
Lietojuma biežums :
ģiltene apvidvārds
1.Ģindenis.
2.Noliesējis cilvēks.
3.Nāves personifikācija.
Avoti: KV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- zem kura gulēja baznīcas cēlājs, tas varenais karotājs Pacs, tieši iekšā – kur bija salts kā ledus pagrabā, un arī baltumā šī telpa neatpalika no ledus, viscaur izrotāta ar skulptūrām, skulptūriņām un ciļņiem, eņģelīšiem, augļiem, ieročiem, karavīriem, karalienēm, klaidoņiem, jaunavām, zīdaiņiem un večiem, un arī žīdu te bija daudz, bet pats galvenais – priekšnamā un uz altāra; dīvaini gan tie goji, kā tad te var sakopot domas lūgšanai – vēl noteica Gordons, un tūliņ viņi abi ar Birontu pat salēcās, jo aiz muguras piepeši iedārdējās ērģeles gluži kā pastarās tiesas orķestris, un viņi abi neviļus atskatījās, ielūkodamies tieši sejā milzīgai, baltai karaliskai ģiltenei, kas, bruņojusies ar izkapti, mīdīja kājām gan pasaulīgās, gan garīgās varas regālijas; un no šī skata nodrebēja abi – ij katolis, ij žīds, dižais Hašem, no tiesas, kāda vēl vara un valdīšana, kad par karalieni kļuvusi nāve, un no ērģelēm plūda īsta nāves himna, vareni skanēdama, tā gāja caur kauliem un caur smadzenēm, tā apbūra, lika aizmirst visus zudīgos niekus, un viņi abi, lai arī katrs citādi, apburti tagad stāvēja tai atbalsīs dunošajā baltumā, itin kā paradīzes priekškambarī, bez domām, bez atmiņām, aizmirsuši it visu pasaulē un piepeši apjēguši, ka te un tagad ir tikai mūžīga,
- tāpēc viņš iztapsēja visu baznīcu ar melnu audeklu un uzbūvēja viņai milzīgu castrum doloris, un arī to apkārstīja melnām, skumjām drapērijām, un tās drapērijas turēja briesmīgas, baltas, dejojošas ģiltenes, kam galvā bija kunigaišu kroņi, bet sveces Svētā Ercenģeļa Miķeļa baznīcā tolaik ij dienu, ij nakti dega simtiem, kur nu simtiem - tūkstošiem, un ekzekvijas tika dziedātas bez apstājas, un šīs greznās nāves karaliste vidū viņš tai uzcēla brīnišķīgu melna un balta marmora pieminekli, ko bija pasūtījis pie karaļa servitoriem itāļiem un kas maksāja droši vien tikpat daudz, cik piecas vidēji lielas muižas, taču sērojošais Sapiega teica, ka cenai nav nozīmes; vistikumīgākajai, skaistākajai un lieliskākajai kunigaitijas sievietei viņš uzcelšot viņas cienīgu pieminekli; un izdaiļoja pieminekli ar nelaiķes dzimtas ģerboņiem, ar balta marmora Lilijām, un viņas pašas tēlu brīnišķīgi izkala no marmora gluži kā dzīvu, bet tagad tam tēlam lūgšanas skaitīja šis svešais vīrs, un tupēja, nometies tā priekšā ceļos, un šis svešinieks noteikti nebija Sapiega, jo Sapiega pats no kapa piecelties nevarēja, kur nu vēl piekukuļot vārtnieci, turklāt šis, lai arī jau pusmūžā, tomēr bija jaunāks, nekā būtu jābūt Sapiegam, ja tas vēl būtu dzīvs, taču tā viņa raudāšana tukšajā baznīcā Uršulei patiešām iedvesa šausmas, varbūt biedēja pat vēl vairāk nekā spoka žēlabas, jo šie neskanīgie šņuksti aizspriezdamies cēlās no krūtīm,
- Un tai naktī viņš, nevienam nezinot, palika nomodā pie viņas guļamkambara durvīm un tad, jau pēc pusnakts, saklausīja to nelāgo, kluso gārdzoņu – tur viņas elpa vāji un stiepti ar mokām lauzās pār lūpām, un viņš savā nebūt ne īsajā mūžā jau daudz bija redzējis, tāpēc zināja, ka tā skaņa neko labu nenozīmē – tā nozīmē vienīgi to, ka no viņas miesas pamazām aiziet dzīvība, un tad viņš, atmetis ar roku pieklājībai, paradumiem, pienācīgajai kārtībai, pavēris durvis, pārkāpa pār viņas guļamkambara slieksni, un jā, tur viņa gulēja, bāla, sviedros piemirkušā slimības gultā, deniņiem pielipušiem matiem, izvārgusi, drebēdama ļaunu vēstošā aukstumā, vairs nejuzdama viņa pieskārienus, ar vienu kāju jau tai otrā pusē, un tonakt, zinādams, ka ģiltene visbiežāk ierodas brīdi pirms rītausmas, viņš nevarēja sadomāt neko labāku kā sasildīt Onu Kotrīnu ar savu augumu, un, nospļāvies uz kārtām, piedienību un Dieva bausli neiekārot sava tuvākā sievu, viņš nospēra no kājām zābakus un tāpat ar visām drēbēm iegūlās viņas gultā, pagrieza viņu uz sāniem, no mugurpuses pieglaudās klāt un ar savu vienīgo roku apkampa šo mirstošo, atdziestošo ķermeni, un lielāko daļu nakts stundu pavadīja, lūgdamies un diedelēdams, lai Kungs viņam to neatņem, lūdzās, piedāvādams apmaiņai pats savu, nekam nederīga veča dzīvību, bet, taisnību sakot,
- Viņas apbrīnojamā savaldība tagad viņu glāba arī mēra pārņemtajā pilsētā, un paldies Dievam; padomā tik, viņa taču kādreiz tik ļoti baidījās no nāves, pat neaizbrauca uz savas mātes bērēm, baiļodamās, ka skatu uz tās mirušajām miesām nepārcietīs, bet tagad līķi vāļājās uz katra stūra, ielās, laukumos, zaļajos zālienos pie kapelām, uz trepēm baznīcu priekšā, pie strūklakām, nejauši saļimuši visdīvainākajās pozās vai arī kārtīgi saguldīti kā auduma baķi vai malkas pagales, ar visām drēbēm vai marodieru jau izģērbti, samelnējuši, plankumaini, buboņiem nopampuši, paši saviem pirmsnāves vēmekļiem apšķīduši; līķu pilni dārdēja mēra sargu pajūgi, kuros viņi tos kā ģiltenes pļautu sienu iekrāva, ar gariem dzelzs ķekšiem aizkabinājuši aiz lāpstiņām vai ribām; reiz viņa gandrīz netika ārā no savas mājas, jo viens gulēja nošļucis uz sliekšņa, un nereti gadījās, ka dažs nokrita beigts uz ielas, viņai garām ejot, un neko – viņa iemācījās, pierada vienkārši pārkāpt pāri mirušajām miesām, aizsegusi seju ar plīvuru un pie deguna piespiedusi mutautiņu: līķi tagad bija neatņemama pilsētas ainavas daļa – līdzīgi kā zvirbuļi vai kovārņi, vai bruģakmeņi, ūdens notekas vai kārniņi, galvenais bija piesargāties, lai kāds neuzgāžas taisni virsū, jo dažs labs gāja, gāja, piepeši apstājās kā zemē iemiets un savādi sakņupa, un dažs, šādi mirdams, vēl krampjaini svaidīja pa gaisu rokas un kājas,
- tam netici ka bāla ģiltene ar izkapti