šķirt
Lietojuma biežums :
šķirt 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvs
Locīšana
1.Atrodoties kur, būt tādam, kas atdala (platību, telpu no citas platības, telpas) — piemēram, par kā kopumu, veidojumu, joslu.
1.1.Atdalīt, norobežot (platību, telpu no citas platības, telpas), veidojot (ko).
1.2.Būt, atrasties (starp ko) — piemēram, par attālumu, arī kādu veidojumu, joslu.
1.3.Būt (parasti starp diviem notikumiem, norisēm) — par laikposmu.
2.Uzskatīt (kādu parādību, faktu u. tml.) par atšķirīgu (no kā), nesavienojamu (ar ko).
3.Panākt, būt par cēloni, ka (starp cilvēkiem) zūd saiknes vai to rašanās kļūst neiespējama.
3.1.Panākt, ka (starp cilvēkiem) beidzas strīds, sadursme.
3.2.Panākt, būt par cēloni, ka (cilvēkiem) zūd saiknes (ar ko) vai to rašanās kļūst neiespējama.
3.3.Pārtraukt, arī nepieļaut saskari (starp dzīvniekiem).
4.Juridiski panākt, ka (laulība) beidz pastāvēt.
5.Vērst, parasti pēc kārtas (piemēram, grāmatas, burtnīcas lapas) uz otru pusi; šādā veidā vērst lapas (piemēram, grāmatai, burtnīcai).
6.Liekt uz pretējām pusēm (augus, to daļas).
6.1.Liekt (apmatojuma, apspalvojuma daļas), parasti uz pretējām pusēm; kārtojot (matus), veidot (celiņu tajos).
6.2.Virzīt uz pretējām pusēm (priekšmetus kādā kopumā).
6.3.Panākt, būt par cēloni, ka (kas) dalās divās vai vairākās daļās.
Stabili vārdu savienojumiŠķirt (arī dot) ceļu. Šķirt (arī vērt) jaunu lappusi.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri