Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Savukārt romiešu filozofi Seneka Jaunākais un Hrīsips izveidoja klasisko emociju izziņas teoriju.
- Filosofa Hrīsipa kalpotāja par savu kungu stāstīja, ka viņam reibstot tikai kājas ( jo viņš bija radis tās kustināt, lai kādā stāvoklī būtu, un šī izpalīdze to sacīja tad, kad vīns bija iekarsējis Hrīsipa galda biedrus, bet uz viņu pašu nekādi neiedarbojās).
- Pēc kāda laika, izpētījis dāmas bēdu iemeslus, es nesāku tās kliedēt ar spēcīgiem un mundriem norādījumiem, varbūt tāpēc, ka tādu pietrūka, vai arī tāpēc, ka domāju labāk tikt galā, liekot lietā citus; nepievērsos arī tiem līdzekļiem, ko mierināšanai ieteic filosofija: neapgalvoju kā Kleants, ka nelaime, par kuru šī kundze žēlojas, nemaz tāda nav, vai kā peripatētiķi – ka tas nav nekāds lielais posts, nedz kā Hrīsips – ka gausties nav ne taisnīgi, ne slavējami; neesmu ieteicis, kā Epikūrs, jebšu viņa uzskati ir vistuvāki manējiem, atraut domas no tracinošiem apstākļiem, pievēršot tās patīkamajam; neesmu sekojis arī Cicerona padomam samest visus apsvērumus vienā maisā un pēc tam lietot pēc vajadzības, bet, pamazām novirzot mūsu sarunu no galvenās tēmas, uzvedināju no sākuma uz kāda tuvāka, vēlāk jau uz tālāka celiņa; kad man izdevās pilnībā pie saistīt dāmas uzmanību sev, es viņu nemanāmi aizvilināju no sāpīgajām domām un atvilgušu turēju atstatus no tām, cik ilgi vien varēju.
- Tiek uzskatīts, ka Hrīsips nošķīra dažādus iepriekšējās cēlonības veidus.
- Kā saprast Hrīsipa teikto un kāpēc viņš atsaucās uz loģisko bivalences principu?
