Paplašinātā meklēšana
Meklējam artikulācija.
Atrasts vārdos (6):
Atrasts vārdu savienojumos (7):
Atrasts skaidrojumos (32):
- ekskursija artikulācijas sākums.
- regresīvā asimilācija blakus vai tuvu esošu valodas skaņu artikulācijas savstarpēja pielāgošanās ŗunas plūsmai pretējā virzienā.
- akomodācija fonētikā - līdzskaņa un patskaņa artikulācijas daļēja pielāgošanās, parasti tiem atrodoties blakus.
- konsonantizēšanās Fonoloģisks process, kurā galazilbes artikulācijas procesā otrais divskaņa komponents, kas to tuvina līdzskanim jeb konsonanatam vai pilnīgi pārvērš par to.
- neskaidrs Grūti uztverams, parasti apgrūtinātas artikulācijas dēļ (par runu).
- skārums Konkrēts skaņveides vai artikulācijas priekšraksts: legato, stakato, detašē; šis jēdziens apvieno tušē (piesitienu), štrihu (stīginstrumentu lociņa vilcienu) un jebkādus citus skaņveides paņēmienus, ieskaitot klaudzināšanu pa stīginstrumenta korpusu vai spēli ar pūšaminstrumenta vārstiem bez pašas pūšanas.
- līdzartikulācija kopējā artikulācija, kas radusies, pielāgojoties blaku skaņu artikulācijai; koartikulācija.
- diftongoīds Kvalitatīvi (tembrāli) neviendabīgs patskanis, kura sastāvā kā pieskaņa ir elements, kam artikulācija ir tuva galvenā elementa artikulācijai.
- koartikulācija Līdzartikulācija - kopējā artikulācija, kas radusies, pielāgojoties blaku skaņu artikulācijai.
- spraudzenis Līdzskanis, kura artikulācijai ir raksturīga šaura sprauga starp runas orgāniem.
- vibrants Līdzskanis, kura artikulācijai ir raksturīgas aktīvā runas orgāna vibrācijas.
- slēdzenis Līdzskanis, kura artikulācijai ir raksturīgs ciešs runas orgānu sakļāvums.
- palatalizācija Līdzskaņa artikulācija ar mēles priekšējo daļu, vienlaikus paceļot arī mēles muguras vidējo daļu pret cietajām aukslējām.
- velarizācija Līdzskaņa artikulācija, kurai raksturīgs mēles muguras papildu pacēlums pret mīkstajām aukslējām.
- uvulārie līdzskaņi līdzskaņi, kuru artikulācijas centrs ir ūkā un mīkstajās aukslējās (tās tiek piespiestas pie mēles pakaļējās daļas).
- bariglosija Neskaidra, neprecīza izruna, artikulācijas trūkums.
- artikulācijas vieta pamatrādītājs, pēc kura līdzskaņu aprakstā nosauc atšķirības artikulācijas šķēršļa novietojumā.
- artikulācijas veids pamatrādītājs, pēc kura līdzskaņu aprakstā nosauc atšķirības artikulācijas šķēršļa radīšanā.
- asimilācija balsīguma ziņā pēc balsīguma dažādu blakus vai tuvu esošu valodas skaņu artikulācijas savstarpēja pielāgošanās, abām skaņām kļūstot līdzīgām balsīguma ziņā.
- karpektomija Plaukstas pamata kaula vai kaulu eksartikulācija.
- šļupstēšana Runas traucējums - neskaidra vai nepareiza skaņu artikulācija, ko izraisa, piemēram, mēles nepilnīga attīstība vai darbība, zobu trūkums vai defekti.
- orāla skaņa skaņa, kuras artikulācijas laikā mīkstās aukslējas ir paceltas, izslēdzot deguna dobumu.
- redukcija Skaņas artikulācijas vājināšana vai vājinājums, kura rezultātā mazinās skaņas ilgums, intensitāte, mainās tembrs vai arī skaņa zūd.
- rekursija skaņas izrunas beigu daļa, kurā runas orgāni atkāpjas no iepriekš ieņemtā konkrētai skaņai raksturīgā stāvokļa; artikulācijas nobeigums.
- plats Tāds, kura artikulācijai ir raksturīgs samērā liels mutes atvērums un zems mēles pacēlums (par patskaņiem, divskaņa komponentiem).
- šaurs Tāds, kura artikulācijai ir raksturīgs samērā mazs mutes atvērums un augsts mēles pacēlums (par patskaņiem, divskaņa komponentiem).
- disgrāfija Traucēta pareiza rakstīšana, parasti sastopama vienlaikus ar artikulācijas traucējumiem un nepilnībām fonemātiskajā dzirdē, novērojami burtu aizvietojumi, to vietas nomaiņa, vārdu saplūšana rakstot.
- atstatā asimilācija tuvu, bet ne blakus esošu valodas skaņu artikulācijas pielāgošanās, piemēram, patskaņu sinhronija.
- somatiskā metode valodas pētīšanas instrumentālā metode, ar kuru var konstatēt skaņas artikulācijas veidu un vietu, kā arī noteikt, kuri runas orgāni piedalās artikulācijā; fizioloģiskā metode.
- fizioloģiskā metode valodas pētīšanas instrumentālā metode, ar kuru var konstatēt skaņas artikulācijas veidu un vietu, kā arī noteikt, kuri runas orgāni piedalās artikulācijā; somatiskā metode.
- līdzskanis Valodas skaņa (fonēma), kuras artikulācijas būtiska pazīme ir šķērslis, ko rada runas orgānu darbība.
- alveolāra skaņa valodas skaņa, kas veidojas, artikulācijas procesā ar mēles galu pieskaroties alveolām (latviešu valodā - č, dž, l, r, š, ž).
artikulācija citās vārdnīcās:
MLVV
LLVV