Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tie tiek lietoti ļoti bieži un plašā areālā, tāpēc nereti tie vai nu kļuvuši par topoformantiem, vai daļēji zaudējuši vai mainījuši kādu nozīmes niansi, kļūstot par sava veida afiksoīdiem.
- Šādus formantus, kas radušies no patstāvīga vārda ( respektīvi, saknes morfēmas) gramatikā sauc par afiksoīdiem, pēc sasaistes ar vārddarināšanas celmu tos iedalot prefiksoīdos un postfiksoīdos ( VSPV 18) jeb puspriedēkļos un vārdiskās izskaņās ( MLLVG I 180–184), bet internacionālos afiksoīdus dēvējot par internacionalismoīdiem ( Skujiņa 2010, 306).
- Šādi afiksoīdi ( postfiksoīdi) latviešu toponīmijā ir aste, āre, gals ( - gale, - gali, - gaļi), kāja, mala ( - male, - maļi), upe ( upi, - upji), vidus ( - vidi), zeme ( - zemi, - zemji).
- Arī latviešu ģeogrāfiskajā nomenklatūrā ir vairāki vārdi, kuru lietojums dažādos vārdu savienojumos norāda, ka tiem ir vairākas afiksoīda pazīmes un tas ir ceļā uz topoformantu – pirmkārt, to semantika nodilst, veidojot specifiskas nozīmes tikai dažādos savienojumos ar salikteņa pirmo komponentu, otrkārt, nereti tiem izveidojusies no pamatleksēmas atšķirīga vārdforma ( gaļi, maļi, zemji u. c.).
