aizņirbēt
Lietojuma biežums :
aizņirbēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā persona
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | aizņirbu | aizņirbam | aizņirbēju | aizņirbējām | aizņirbēšu | aizņirbēsim |
| 2. pers. | aizņirbi | aizņirbat | aizņirbēji | aizņirbējāt | aizņirbēsi | aizņirbēsiet, aizņirbēsit |
| 3. pers. | aizņirb | aizņirbēja | aizņirbēs | |||
Pavēles izteiksme: aizņirbi (vsk. 2. pers.), aizņirbiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: aizņirbot (tag.), aizņirbēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: aizņirbētu
Vajadzības izteiksme: jāaizņirb
Ātri attālināties, nepārtraukti parādoties un pazūdot.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Taču līdzās atskanēja plunkšķis, atspulgs sašūpojās un pa lapsas seju aizņirbēja mazi vilnīši.
- Nedz kara, nedz Murmanskas nometnes atmiņas, nedz atmiņas par kaujām Francijā, par uzbrukumu Kijevai un atkāpšanos no tās, nedz arī ainas no dienesta garnizonā vai pašpārvaldes darbā, – neviena no dzīves garumā izkaisītajām nevajadzīgajām nodarbēm, kas tagad aizņirbēja Viktoram gar acīm kā skudras, nebija raisījusi viņā tādu aizgājušā laika izjūtu, kādu raisīja nupat uzietais skats uz mežu kādreizējā siliņa vietā.
- Pārējais viss aizņirbēja gar acīm kā skaista deja, pēc kuras jūties viegli iekodis un laimīgi noreibis.
- Arī mūsu diena paskrēja vēja spārniem, aizzibēja, aizņirbēja.
- Tajā pašā mirklī, caur uzrakstītajiem vārdiem, atstātajām ziņām aizņirbēja pirmā, īsto, cilvēcisko jūtu dzirkstele.