aizbultēt

Lietojuma biežums :

aizbultēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvs

Locīšana

1.Nostiprināt ar bultu (aizvērtas durvis, vārtus).

1.1.nepabeigtas darbības nozīme Bultēt ciet.

Avoti: LLVV

Korpusa piemēri