aizdzert
Lietojuma biežums :
aizdzert 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvs; parasti formā: lokāmais ciešamās kārtas pagātnes divdabis (-ts, -ta); lieto: pareti
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | aizdzeru | aizdzeram | aizdzēru | aizdzērām | aizdzeršu | aizdzersim |
| 2. pers. | aizdzer | aizdzerat | aizdzēri | aizdzērāt | aizdzersi | aizdzersiet, aizdzersit |
| 3. pers. | aizdzer | aizdzēra | aizdzers | |||
Pavēles izteiksme: aizdzer (vsk. 2. pers.), aizdzeriet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: aizdzerot (tag.), aizdzeršot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: aizdzertu
Vajadzības izteiksme: jāaizdzer
1.Iesākt dzert, bet neizdzert līdz galam.
Stabili vārdu savienojumiGodības aizdzert.
Stabili vārdu savienojumi
- Godības aizdzert — iepriekš svinēt.
2.apvidvārds, latgalisko izlokšņu grupa Saderēt līgavu.
Avoti: LLVV, LV93, Let
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Aizdzēra ar vīnu, bet drusku
- Tas viss notika vietā, kur reiz, ja atceries manus tekstus, viens slaida auguma, stipri iededzis un stipri iešvilpis vīrs baltā kreklā un melnā uzvalkā gribēja Kristum dot savu aizdzerto litrīgo šņabi un piecus latus, līda pie krusta kā uts, vecenes dzina nost, bet viņš pateica: mans Kristus un mana baznīca.
- Kad pamatīgi noputējušām drānām un dubļiem nošļāktu karieti Norvaišas beidzot Svētā Kazimira dienā sasniedza Viļņu, atmiņas par Tarvīdos palikušo un tēva līdzi nepalaisto Joneli jau bija krietni izvējojušas, turklāt viņi jau nevarēja zināt, ka līdz sirds dziļumiem sāpinātais un no vilšanās gandrīz sajēgu zaudējušais Jonelis atkal pazuda no mājām, tikko viņi bija izbraukuši no Milkantiem, un, aizklīdis uz kādu ceļmalas krogu, sāka dzert vispirms par savu, pēc tam par kāda dāsna svešinieka naudu, dzēra līdz vēlai naktij, nez kurā brīdī ar savu vārdu parakstīja priekšā nolikto papīra lapu un zīmoga vieta ievilka krustiņu, kas dubultojās aizdzertajās acīs, bet nākamajā rītā atmodās vezumā, kas grabēdams brauca uz dienvidiem, – atmodās pliki noskūtu galvu, bez savām skaistajām zelta cirtām, kas karaspēkā tikpat kļūtu par utu audzētavu, atmodās kā paģirains un nelaimīgs viņa karaliskās augstības Jana Kazimira kājnieku armijas rekrūtis.
- Mēs šķērsojam gandrīz visu pilsētu, soļojam gar dzelzceļa staciju, pāri galvenajam laukumam, kur uz lielā gotiskā rātsnama greznojas pilsētas ģerbonis — milzīgs vēzis, tik milzīgs, ka tāds makāns nekādi neietilptu pilsētai garām tekošajā, pusizžuvušajā Šprē upē, mēs soļojam pa tukšām, akmeņiem bruģētām ieliņām, un, ja arī ceļā pagadās kāds grīļīgs dzērājs, tad tas noteikti ir slāvs — vietējais, vēl neizmiris sorbu lužiciešu pēctecis, jo visi kārtīgi vācieši tup mājās, sliktākajā gadījumā — nolīduši savā Gaststätte, ieraugot mūs, viņi izsauc visādas vāciskas neķītrības, russische Schweine un tādā garā, kārsta savus aizdzertos, no alkohola piesārtušos ģīmjus pa logiem, stiepj uz mūsu pusi sīkas glāzītes ar neskaidras krāsas, blāvu šķidrumu, un Fāze neiztur — viņš paķer vienu spicglāzīti, zibenīgi iegāž tās saturu sev rīklē, kas atgādina haubices stobru, atdod glāzīti fricim, kurš aiz priekiem gandrīz zaudējis prātu, un atkal soļo man līdzās, it kā nekas nebūtu noticis.
- Tos aizdzērušos, kuri mētājās tuvumā, iekrāva atkritumu laivā, — citi pavisam neatrodami noklīda.