Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tas taču tāds kauns — karalis ap namu slaistās, aprunas izraisa.
- Nekas man neiznākot glīti, – Es tomēr dzīvoju par spīti Tik daudzām sliktām aprunām, Kaut nespēju pats ticēt tām.
- Kādā Bābeles torņa bēniņos atrastā manuskriptā reiz tiku lasījis socioloģisku pētījumu, ka aktiera mūžu kā brīnišķa liesma apvij baumas, aprunas, melšas, gvelžas, ļaras, tenkas un klačas.
- Visa viņas pagātne, vecāku mājas Grodņā, apsmējējas māsas, ģimenes braucieni uz Viļņu apciemot tēvoci bīskapu un tēvoci kastelānu, muiža Bjalā, viņas labdare Sangušku Ona Kotrīna Radviliene, laulības neveiksmes un pat nekrietnelis vīrs, kuru nez kur trenkā pavēles, tagad viņai rādījās kā visskaistākā, rozēm un zīda lentēm appušķota glezna, kur viņa pati allaž bija viducī, kopā ar tādiem vai citādiem, taču allaž viņas pašas kārtas cilvēkiem, kopā ar ģimeni un galma ļaudīm vai galu galā, kā pēdējos gados, kaut vai ar Viļņas sievietēm, kas ilgajās pēcpusdienās, kad aiz loga dūca pilsētas trokšņi, pulcējās tai vai citā namā durstīt adatām savus šuvekļus un ar aprunām visu, kas dzīvs.
- Tik daudzām sliktām aprunām,
