aptrūdēt
Lietojuma biežums :
aptrūdēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā persona
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | aptrūdu | aptrūdam | aptrūdēju | aptrūdējām | aptrūdēšu | aptrūdēsim |
| 2. pers. | aptrūdi | aptrūdat | aptrūdēji | aptrūdējāt | aptrūdēsi | aptrūdēsiet, aptrūdēsit |
| 3. pers. | aptrūd | aptrūdēja | aptrūdēs | |||
Pavēles izteiksme: aptrūdi (vsk. 2. pers.), aptrūdiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: aptrūdot (tag.), aptrūdēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: aptrūdētu
Vajadzības izteiksme: jāaptrūd
Mazliet satrūdēt (visapkārt, no virspuses).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Saules apmirdzētās peļķes, visapkārt optimistiskās daudzstāvenes un — laukums, līdz malām pilns ir miroņiem, un visu, visu, visu uz Sibīriju izsūtīto gājiens, un aptrūdējuši dzīvi augumi, un salkanā lēģera dvaka.
- Viņu – spitālīgas dižciltīgas kundzenes un ar šo pašu vainu šķietami sirgstoša kalpa – ceļojums uz Milkantiem cauri noplicinātajai zemei ilga nedēļu nedēļas, un nekas te vairs neatgādināja agrāko Lietuvu – ne saules izdedzinātā ainava, kur atmatā stāvēja lauki un rēgojās krāsmatas, ne pilsētas, ne ļaudis, kuri nereti šķita pārvērtušies mežonīgos zvēros un, ja tiem ko jautāja, tikai dusmīgi rūca un pat ūdeni no akas pasmēla tikai par naudu, un klosteri nevēra vaļā vārtus, iebraucamās sētas pat par zeltu piedāvāja vien nožēlojamas izēdas, par kurām nevarēji būt drošs, vai tavā šķīvī ir zaķis, kaķis vai cits kristietis; un, jo tālāk uz ziemeļiem, jo vairāk bija izmirušu viensētu, ciemu, muižu, kur iekšā kā sastindzināti mirkļi – pie klātiem galdiem, atsegtās gultās, pie staļļiem un pie kapelām – rēgojās tikai aptrūdējuši, vilku un žurku apgrauzti, vārnu apknābāti līķi ar gariem matiem un nagiem, jo tie dīvainā kārtā turpināja augt arī pēc nāves, – veselas ģimenes, veselas dzimtas tur gulēja, un tumsā spīdošs lukturis jau sen vairs nenozīmēja viesmīlību, bet visbiežāk briesmas, par ko Uršule Birontiene varēja pārliecināties, kad viņi piebrauca pie muižas, kas bija piederējusi agrākajiem kaimiņiem Parčevskiem, un jā, tur spīdēja gaisma un no skursteņa kūpēja dūmi, un, kad viņi piebrauca tuvāk, viņa karietē novilka savu spitālīgās apmetni un pati aizsteidzās pieklauvēt pie koka muižiņas durvīm,