balbieris
Lietojuma biežums :
balbieris apvidvārds
1.Frizieris.
2.Bārddzinis.
2.1.Bārddziņi Rīgā viduslaikos, 1494. g. tika apstiprināti pirmie šī amata statūti, viņi skuva bārdas, ārstēja ievainojumus un kaulu lūzumus, apkopa slimniekus, rāva zobus, strādāja pirtīs; 17. gs. uzņēma Rīgas Mazajā ģildē.
Avoti: ĒiV, ViV, LE1
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Mazais balbieris, nonācis atpakaļ uz « Speķa Lodes», raudāja aiz prieka.
- un viņš smējās un prasīja: " Cik gan jums gadu, mīļais, ja jau nolaidāt manam makam asinis kā pieredzējis balbieris," bet Gedeons joprojām sprauslāja, ka tam, kam spēlē veicas, mīlestībā neveicas.
- Pīrāgi apmulsuši saskatījās, ne Bubam, ne trīs melnajiem hipopotama speķa pīrāgiem, ne abiem veiklajiem nažu sviedējiem buljona pīrāgiem Čukam un Gukam, ne pārējiem komandas locekļiem, nemaz nerunājot par balbieri pončiku Fantutu, nebija nekādu zināšanu navigācijā.
- Jons Kareivis joprojām lūdzās: skaitīja pātarus gan pirms miega, gan pamodies, gan reizēm klusi domās, dienas vidū, kad acu priekšā uzradās negaidītus veidolus iemantojuši atmiņu un sirdsapziņas pārmetumu rēgi, un tad viņš lūdza, lai debesis pieņem viņa nožēlu, jo šķita, ka tikai Dievs Tas Kungs un Marija var viņam piedot, un tikai naglām sadurstītais, ērkšķiem vainagotais Jēzus spēj saprast viņa ciešanas, un tāpēc viņš skaļā balsī lūdzās tad, kad karalauka balbieris nemākulīgi ar mazu zāģīti gluži kā sulīgu, spītīgu ceļmalas alksni džirrāja nost viņa roku, un nevis brandavs, bet tikai nebeidzamā viņa izkliegtā litānija " Jēzusmarijajēzusmarijapžēlojiesparmanigrēcinieku" viņam palīdzēja izturēt to zāģēšanu un arī to mirkli, kad viņš beidzot ieraudzīja pats savu locekli, savu bijušo spēcīgo, dzīpslaino plaukstu, kā lauvas ķetna muskuļoto dilbu, kurā bende savulaik bija iededzinājis zagļa zīmi, savu roku, kuru otrreiz ar ugunszīmi bija iezīmējis liktenis – iezīmējis ar lodi, kas saplosīja muskuli un sadrupināja kaulu tajā mirklī, kad Jons Kareivis pie Valkininkiem pasniedzās, lai pasargātu jauno Jonu Izidoru Norvaišu, bet tagad bārddzinis to viņa roku ar pirkstiem, kas joprojām raustījās sāpēs, nosvieda zemē – it kā nekad nebūtu bijis ne vainas, ne soda, ne grēku izpirkšanas, un pārsteidzoši, par spīti drausmīgajām sāpēm, Jons Kareivis, raudzīdamies uz savu bijušo ķermeņa daļu, jutās, it kā būtu atbrīvojies nevis no miesas locekļa,
- balbieris izstāsta , kāds uzbrukums viņam tiek gatavots