burvests
Lietojuma biežums :
burvests vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; apvidvārds
LocīšanaLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | burvests | burvesti |
| Ģen. | burvesta | burvestu |
| Dat. | burvestam | burvestiem |
| Akuz. | burvestu | burvestus |
| Lok. | burvestā | burvestos |
Burvju līdzeklis, pestelis, bāzeklis.
Saistītās nozīmesburveklis, pestelis, zavata, zavēklis.
Saistītās nozīmes
Sinonīmi
burveklis1 — Pestelis, burvestības līdzeklis.
pestelis1 — Maģisks teksts, priekšmets, darbība, paņēmiens.
zavata1 — Buršanas līdzeklis.
zavēklis1 — Burvests, burvju līdzeklis.
bursteklis1 — Pestelis; apburta lieta vai priekšmets; buramvārdi.
Avoti: Sin
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Nu jau viņam tirgū bija pašam sava stabila vieta un uzticama klientūra, kuru viņš, šķiet, ar burvestiem bija izsaucis no nekurienes: Ūsainā, Kaulukambaris, Pāķis, veselas trīs Lielpakaļas, Dokuments, Frankenšteins, daiļi veidota, kuplām formām apveltīta meitene, kuru viņš dēvēja par Taisno Tiesu, un vēl daudzi citi.
- Un pie logiem, kur Sjēnā mēdz stāvēt jaunās un daiļās, redzēs nostājušās vecās un neglītās, kas, atspiedušas elkoņus un izžuvušās krūtis uz sudrabaina akmens palodzēm, purpina burvestus un rāda ar pirkstu uz mākoni, torni, koku; un viņš dzirdēs večas čerkstoši smejamies un aizsmakušā balsī reizēm izsaucam aprautus vārdus un dzirdēs, kā šie vārdi ar dobju būkšķi kā sapuvuši āboli nokrīt uz ielas bruģa.
- Vecis un svilpotāji devās prom pirmie, laimīgi un taisni uz Kristofora Kņukštas brūzi pēc brandava kvartiņas, jo kundzene, viņu muzicēšanu nespējusi izciest ilgāk par dažiem mirkļiem, iedāvināja katram pa sešgrasim; bet dziesminieces, sarindojušās, lēnām kustinādamas rokas un nesteidzīgiem soļiem mainīdamās vietām tikai viņām vienīgajām zināmā secībā, uzsāka dziedāt tā, ka Zefireks sākumā palīda zem krēsla, bet pēc tam sadūšojies vaukšķēdams klupa šīm brunču stērbelēs, un Paļutei vajadzēja aizstiept viņu uz citu istabu, taču arī pēc mūzikas izslāpušajai Onai Kotrīnai šermuļi gāja caur kauliem no šīm biedīgajām rīkles skaņām, kurās jautās kaut kas skarbs, pirmatnējs, skumīgs, taču arī ne pārāk žēlabains, tikai biedējoši vienmērīgs itin kā burvja murmināti burvestu vārdi; tikai vienādi atkārtotas un ar jēgu neapveltītas skaņas, kas pavadīja viņu vienādās kustības, darot allaž vienus un tos pašus darbus, vienādi vadot dienas un pat dzīvojot gandrīz vienādas dzīves, un tāpēc pļaujas dziesma gandrīz nemaz neatšķīrās no tās, kurā meitas apdzied savas jaunās dienas, bet kāzu dziesma – no bērēs dziedamās, un Ona Kotrīna no tām izturēja tikai dažas, un tieši tobrīd pie durvīm pieklauvēja puisis, ieradies no pašiem Telšiem, no ziņneša, kas bija nodevis bārddziņa vēstuli, un tas bija labs iegansts raidīt projām dziesminieces, bet vēlāk – paslēpt savas izmisuma asaras, kas saskrēja acīs no apjautas, ka viņa neglābjami ir ieslodzīta šai muižā nekurienes vidū,