cinata
Lietojuma biežums :
cinata sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds
LocīšanaLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | cinata | cinatas |
| Ģen. | cinatas | cinatu |
| Dat. | cinatai | cinatām |
| Akuz. | cinatu | cinatas |
| Lok. | cinatā | cinatās |
Cinājs — ciņaina vieta.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Vasiļu es vēl piespiedīšu runāt viņa purvāja būdiņā, uz turieni es aizkļūšu taisnā ceļā pāri cinatām.
- Ar tiem atvasināti galvenokārt atvaru nosaukumi – tie ir deverbāli atvasinājumi vē ¶rpata, vērpeta, , , , vērpete vārpata virpata virpats, taču ir arī nominālatvasinājumi , cinata ciemats.
- Taču nav zināms, kāpēc, piemēram, mantotais grebe, grebis, vāciskais kante, slāviskais kruts lokalizēts tieši Kurzemē, virkne mantoto apelatīvu atrodama tikai Latgalē ( kuls, krûts, zapiegā , ieplaka u. c.) vai Vidzemē ( cinata, zemiene, pārkalne, kalnājs, skausta u. c.), vai Zemgalē ( aiza, lāma, grauza u. c.).
- Ģeogrāfiskajā nomenklatūrā atvasinājumi ar konkrētu piedēkli pēc analoģijas ar citiem sufiksāliem darinājumiem var iegūt arī tādu nozīmi, kas šā piedēkļa atvasinājumiem līdz šim nav fiksēta vai vispārīgajā leksikā nav sastopama ( piemēram, pēc cinata, cineklis – ‘vieta, kur daudz ciņu’ parauga, iespējams, radies sūneklis – ‘sūnām apaugusi vieta’, nevis darbības vieta, ko būtu jāapzīmē piedēklim - kl-).
- Dzimis 1866. gada 23. februārī zemnieka Jāņa Cinata ģimenē.