deklinēt
Lietojuma biežums :
deklinēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvs; joma: valodniecība
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | deklinēju | deklinējam | deklinēju | deklinējām | deklinēšu | deklinēsim |
| 2. pers. | deklinē | deklinējat | deklinēji | deklinējāt | deklinēsi | deklinēsiet, deklinēsit |
| 3. pers. | deklinē | deklinēja | deklinēs | |||
Pavēles izteiksme: deklinē (vsk. 2. pers.), deklinējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: deklinējot (tag.), deklinēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: deklinētu
Vajadzības izteiksme: jādeklinē
Locīt (nomenu).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Lietvārdi tika deklinēti atkarībā no dzimuma, skaitļa un locījuma.
- viņš deklinēja savādos, skanīgos vārdus, kas viņam atgādināja Barselonas zvanu torņu dimdoņu.
- T. Porīte atzīst, ka „ no visiem teikuma locekļiem un vārdiem novietojuma ziņā teikumā ciešāk ir saistīti teikuma priekšmets un izteicējs, apzīmētājs ar apzīmējamo vārdu, papildinātājs ar papildināmo vārdu, saikļi ar saistāmo teikumu, teikuma daļu vai teikuma locekli, prievārdi ar deklinējamā vārda formu un partikulas ar niansējamo vārdu, mazāk — apstākļi ar raksturojamo vārdu” ( Porīte 1962, 442).
- 13.3.1. lokāmi ( deklinējami un konjugējami) un nelokāmi vārdi;
- 13.1. nosaka deklinējamo un konjugējamo vārdu sastāvdaļas;