epitalāmija
Lietojuma biežums :
epitalāmija
Antīkajā dzejā — kāzu dziesma; dzejolis jaunlaulātajiem par godu.
Avoti: SV96
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Un jā, nav tur ko slēpt, pirmoreiz pēc ilga pārtraukuma viņš silvu atšķīra tieši nākamajā dienā pēc nakts peldes Salotā, jo citādi patiešām nespēja izturēt uzbangojušo maigumu un, par spīti sāpēm krustos, saprata, ka viņa pienākums ir aprakstīt pieredzēto dievišķo dārzu, kurā apvienojušās visas stihijas un visi elementi, jo nevar taču pieļaut, ka tādas apskaidrojošas izjūtas paliktu neaprakstītas, ar tintes cilpu ķēdēm nepievažotas pie papīra, lai sagaidītu laiku, kurā viņa paša vairs nebūs, bet joprojām būs viņa mīlestība; un viņš ļoti ilgi meklēja silvā lappusi, kurā varētu to ierakstīt, jo te bija visādi ieraksti, ko atstājuši viņa senči vairākās paaudzēs, gan ieraksti par viņu apglabātiem bērniem, gan izklaidus domas, gan miscelanea, gan receptes, un uzskaitītas dāvanas, un viņa paša dzejojumi no skolas gadiem, un pavisam svaigs Uršules klostera pūra noraksts, un arī pārrakstītas runas, ko viņš meitas noviciāta uzsākšanas svinībās teica baznīcā, un saraksts ar viņa tēva kara uzvarām un kaujām, kurās tas piedalījies, un uzskaitītas dārglietas, ko viņa māte atnesusi sev līdzi pūrā, un viņas uzlievju apraksti, un Delamarsa gliemeži, un viņa norakstītā Onas Magdalēnas bēru elēģija, un himeneji un epitalāmijas no viņu kāzām pirms divdesmit diviem gadiem, un aiz ikviena ieraksta, pat aiz vissīkākā, slēpās milzums jūtu, atmiņu un notikumu, un vispār, tikai tagad šķirdams lappuses,