glāstīties
Lietojuma biežums :
glāstīties atgriezenisks 3. konjugācijas darbības vārds; lieto: pareti
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | glāstos | glāstāmies | glāstījos | glāstījāmies | glāstīšos | glāstīsimies |
| 2. pers. | glāsties | glāstāties | glāstījies | glāstījāties | glāstīsies | glāstīsieties, glāstīsities |
| 3. pers. | glāstās | glāstījās | glāstīsies | |||
Pavēles izteiksme: glāsties (vsk. 2. pers.), glāstieties (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: glāstoties (tag.), glāstīšoties (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: glāstītos
Vajadzības izteiksme: jāglāstās
Maigi, glāstoši vairākkārt skarties klāt; arī glausties.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Es ļāvos glāstīties un aplaizīju viņu.
- Viņa balss skanēja maigi, pat intīmi — tā dūdo, glāstoties ar mīļāko.
- Mēs glāstījāmies stiklotajā autobusu pieturvietā uz sarkanā sola un bijām spoži apgaismoti kā uz skatuves.
- mīlnieki uz ceļiem, nepārtrauktā apskāvienā, pieskārienos, glāstos, lai griboši vīrieši no apkārtējo namu balkoniem svilpotu, ķertos pie saviem locekļiem, mētātos ar apvainojumiem, un tu viņiem parādi izstieptu pirksti, un mīlnieki iesmejas, karstā, tveicīgā pēcpusdienā, un savu roku tu vadi pa ādu zem krekliņa, kas visa trīc, pukst, izslāpusi un izsalkusi, lai kā slīkstošais piesūktos man pie lūpām, mīļotais uz vienu nakti.
- Liekas, es raudāju, bet varbūt arī ne, beigu beigās pielavījos pie mājiņas, kurā viņi bija ieslēpušies jau gandrīz pus stundu, elpu aizturējusi, ieņēmu vietu pie loga un paskatījos iekšā; man uzradās vēlēšanās tūdaļ pat atkāpties, bet es pat nepievēru acis; viņi abi bija kaili un glāstījās, tūdaļ man ienāca prātā mūsu ciems un puišeļi, kuri kā indiāņi ložņāja gar mežmalēm, izsekodami pārīšiem, reizēm stundām no vietas — līdz sagaidīja to, kā dēļ bija pūlējušies; retu reizi viņi pieņēma barā arī mani, pacietīgi blenzu, strauji elpoju un riju siekalas, bet, tiklīdz sākās pats svarīgākais, pievēru acis un aizspiedu ausis; šajā kļūmīgajā astotajā oktobrī pirmo reizi mūžā es nenovēršos, kāri lūkojos uz viņiem abiem, nejuzdama ne kaunu, ne uzbudinājumu, ne dusmas, Lolitas augums bija smuidrs un glezns, plēsonīgs un iekārīgs, bet pakāpeniski es sāku attapties, ka viņiem nekas nesanāk, itin nekā neveicas, kaut kas viņiem traucē, nelīdzēja ne pozas, ne izsmalcināti glāsti, viņiem neiznāca, nu, itin nekas, acīm redzami es tur biju ieradusies, lai visu ieraudzītu savām acīm, tas man bija jāredz, tāpēc arī skatījos — pirmoreiz mūžā; Vargalis kļuva arvien sarkanāks, Lolka skaitās arvien stiprāk, tomēr visi pūliņi bija pa tukšo, kodīju dūri un gaidīju, iekodos pat līdz asinīm, bet viņiem joprojām nekas neiznāca,