iebelzt
Lietojuma biežums :
iebelzt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | iebelžu | iebelžam | iebelzu | iebelzām | iebelzīšu | iebelzīsim |
| 2. pers. | iebelz | iebelžat | iebelzi | iebelzāt | iebelzīsi | iebelzīsiet, iebelzīsit |
| 3. pers. | iebelž | iebelza | iebelzīs | |||
Pavēles izteiksme: iebelz (vsk. 2. pers.), iebelziet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: iebelžot (tag.), iebelzīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: iebelztu
Vajadzības izteiksme: jāiebelž
1.Smagi, spēcīgi iesist (par cilvēku).
Saistītās nozīmesiebliezt, iezvelt, uzmest.
Saistītās nozīmes
1.1.transitīvs
1.2.Par priekšmetu.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- — Viņš iebelza skatienu jūsos, kas sēdējāt un gulējāt apkārt.
- Mani atkal pieceļ kājās, iebelž pakrūtē un ļauj atkrist sēdus.
- – mamma no pārsteiguma ar putekļu dauzāmo iebelza sev pa stilbu.
- – Viņš paliecas uz priekšu un iebelž tēvocim Vimam pa ceļgalu.
- Sieviete tumšās brillēs un ar dzimumzīmīti apsēžoties iebelza viņam ar elkoni.