iekārīgs
Lietojuma biežums :
iekārīgs īpašības vārds
LocīšanaLocīšana
Pamata pakāpe:
Nenoteiktā galotne
Vīriešu dzimte | ||
|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | |
| Nom. | iekārīgs | iekārīgi |
| Ģen. | iekārīga | iekārīgu |
| Dat. | iekārīgam | iekārīgiem |
| Akuz. | iekārīgu | iekārīgus |
| Lok. | iekārīgā | iekārīgos |
Sieviešu dzimte | |
|---|---|
| Vsk. | Dsk. |
| iekārīga | iekārīgas |
| iekārīgas | iekārīgu |
| iekārīgai | iekārīgām |
| iekārīgu | iekārīgas |
| iekārīgā | iekārīgās |
Noteiktā galotne
Vīriešu dzimte | ||
|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | |
| Nom. | iekārīgais | iekārīgie |
| Ģen. | iekārīgā | iekārīgo |
| Dat. | iekārīgajam | iekārīgajiem |
| Akuz. | iekārīgo | iekārīgos |
| Lok. | iekārīgajā | iekārīgajos |
Sieviešu dzimte | |
|---|---|
| Vsk. | Dsk. |
| iekārīgā | iekārīgās |
| iekārīgās | iekārīgo |
| iekārīgajai | iekārīgajām |
| iekārīgo | iekārīgās |
| iekārīgajā | iekārīgajās |
Pārākā pakāpe: piedēklis -āk-
Vispārākā pakāpe: priedēklis vis-, piedēklis -āk- un noteiktā galotne
iekārīgi apstākļa vārds
1.Tāds, kam piemīt iekāre 1(1).
1.1.Tāds, kurā izpaužas iekāre 1(1).
2.lieto: reti Tāds, kam piemīt iekāre 1(2); tāds, kurā izpaužas iekāre 1(2).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tikai smaka bija citāda, pavisam citāda — salkana un iekārīga.
- Varbūt Gražina — šī apaļā maziņā ar iekārīgu skatienu?
- Saullēkts uz salas, milzu akmeņi un neviena skatiena, nedz pārmetoša, nedz iekārīga, nedz paģēroša.
- Varbūt viņa bijusi ņingmas mūķene ar garajiem matiem — viena no daudzajām, kas sēž uz putekļainā Barkora bruģa un spalgā balsī dzied makabrisko čoda tekstu tā, itin kā dziedošā tonī lasīdama ēdienu sarakstu vai tālruņu grāmatu, vēl atlikušo mistisko vārdu būtību nosizdama ar damara bungu būkšķi, kviecošu zvaniņu un iekārīgu skatienu — nu, kurš viņai tagad dos žēlastības dāvanu?...
- Liekas, es raudāju, bet varbūt arī ne, beigu beigās pielavījos pie mājiņas, kurā viņi bija ieslēpušies jau gandrīz pus stundu, elpu aizturējusi, ieņēmu vietu pie loga un paskatījos iekšā; man uzradās vēlēšanās tūdaļ pat atkāpties, bet es pat nepievēru acis; viņi abi bija kaili un glāstījās, tūdaļ man ienāca prātā mūsu ciems un puišeļi, kuri kā indiāņi ložņāja gar mežmalēm, izsekodami pārīšiem, reizēm stundām no vietas — līdz sagaidīja to, kā dēļ bija pūlējušies; retu reizi viņi pieņēma barā arī mani, pacietīgi blenzu, strauji elpoju un riju siekalas, bet, tiklīdz sākās pats svarīgākais, pievēru acis un aizspiedu ausis; šajā kļūmīgajā astotajā oktobrī pirmo reizi mūžā es nenovēršos, kāri lūkojos uz viņiem abiem, nejuzdama ne kaunu, ne uzbudinājumu, ne dusmas, Lolitas augums bija smuidrs un glezns, plēsonīgs un iekārīgs, bet pakāpeniski es sāku attapties, ka viņiem nekas nesanāk, itin nekā neveicas, kaut kas viņiem traucē, nelīdzēja ne pozas, ne izsmalcināti glāsti, viņiem neiznāca, nu, itin nekas, acīm redzami es tur biju ieradusies, lai visu ieraudzītu savām acīm, tas man bija jāredz, tāpēc arī skatījos — pirmoreiz mūžā; Vargalis kļuva arvien sarkanāks, Lolka skaitās arvien stiprāk, tomēr visi pūliņi bija pa tukšo, kodīju dūri un gaidīju, iekodos pat līdz asinīm, bet viņiem joprojām nekas neiznāca,