iepelēt
Lietojuma biežums :
iepelēt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā persona vai lokāmais darāmās kārtas pagātnes divdabis (-is, -usi, -ies, -usies)
Locīšana
iepelēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā persona vai lokāmais darāmās kārtas pagātnes divdabis (-is, -usi, -ies, -usies)
Locīšana
1.Mazliet, arī vietumis sapelēt.
1.1.pārnestā nozīmē Tāds, kurā nav spraiguma, rosmes (parasti par parādībām sabiedrībā); tāds, kurā izpaužas aizspriedumi, nevēlamas tradīcijas (parasti par uzskatiem).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri