izkaulēt
Lietojuma biežums :
izkaulēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvs
Locīšana
1.Kaulējoties iegūt (no kāda) savā īpašumā (parasti ko vairāk vai lētāk nekā paredzēts).
1.1.sarunvaloda Izlūgties (ko savā īpašumā, lietošanā u. tml.).
2.Izlūgties (piemēram, atļauju, tiesības).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri