izlust
Lietojuma biežums :
izlust 1. konjugācijas darbības vārds; apvidvārds
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | izlustu | izlustam | izlutu | izlutām | izlutīšu | izlutīsim |
| 2. pers. | izlusti | izlustat | izluti | izlutāt | izlutīsi | izlutīsiet, izlutīsit |
| 3. pers. | izlust | izluta | izlutīs | |||
Pavēles izteiksme: izlusti (vsk. 2. pers.), izlustiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: izlustot (tag.), izlutīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: izlustu
Vajadzības izteiksme: jāizlust
Avoti: ME
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Dažas tādas izlutuša vīra ieražas esmu piesavinājies laika gaitā.
- ( Tagad ij es atcerējos: nu, protams, protams, kā es to varēju piemirst, — arī man bērnībā mīļāki bija ne izlutušie baloži vai spridzīgie zvirbuļi, bet tieši šie neatkarīgie, vīrestīgie un panīgrie putni Kronvaldparka senkoku mudžekļainajos zaros.)
- Zem gludenās un spožas virspuses Uršules dvēseles atvilktnēs ložņāja neizpaužamu dusmu tarakāni, lepnības blaktis, plašumā pletās pusaudzīga nīgruma pelējums un mieru nedeva bezmērķīgas cietsirdības ķirmji, kas pārtika no izlutušas bērnības muļķības, bet zem tā visa vēl slēpās dubultais dubens, zem kura noglabāts bija Uršules lielākais noslēpums.
- Zemes virspuses rotāties kārajām dāmām , izlutušajiem augstmaņiem un kaismīgajiem juvelieriem
- Viņš ir burvīgs , taču mazliet izlutis