izmīties1
Lietojuma biežums :
izmīties [izmĩties] atgriezenisks 1. konjugācijas darbības vārds; parasti formā: trešā persona
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | izminos | izminamies | izminos | izmināmies | izmīšos | izmīsimies |
| 2. pers. | izminies | izminaties | izminies | izmināties | izmīsies | izmīsieties, izmīsities |
| 3. pers. | izminas | izminās | izmīsies | |||
Pavēles izteiksme: izminies (vsk. 2. pers.), izminieties (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: izminoties (tag.), izmīšoties (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: izmītos
Vajadzības izteiksme: jāizminas
1.Tikt izmītam 1 (1).
2.Tikt izmītam 2 (2).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Nākamais tūrisma notikums Grobiņā ir “ Grobiņas velobānis”, kas riteņbraucējiem sniegs iespēju izmīties pa interesantu maršrutu. “
- Uz gāzes lampu spoži izgaismotajiem trotuāriem plecu pie pleca izmijās prostitūtas un cienījamas vidusšķiras dāmas, suteneri un armijas virsnieki, veikalnieces, arābi un nēģeri.
- Bet te — pilnīgi visi un vēl laipni aicināti, un tas nekas, ka Punzius staigā laķētās kamašās un ar katliņu galvā, bet Tušs — izmītos, no čigāna pirktos zābakos un naģenē.
- Aleksandram kaut kā nekādi neveicās — viņš vienmēr ceļā izmijās ar sabiedrotajiem, savus pulkus noveda ne tur, kur bija sarunāts, aizmirsa vārdu pilsētai, kam bija solījies uzbrukt, un nemitīgi rakstīja vēstules Ivanam Vasiļjevičam, gribēdams sakārtot pajukušās attiecības, bet ik vēstulē kļūdījās, Krievijas lielkņaza titulu piesaukdams, te viņu par Mengli-Gireju nosauca, te par caru Saltanu, un ik vēstule tās putrošanās dēļ vairoja jau tā nervozā lielkņaza naidu.
- Pēdējais piliens, kas lika plūst pāri Elžbietas patmīlas kausam, nopilēja, kad viņu trijotne jau gāja ārā no abates pieņemamās istabas un klostera plašajā gaitenī izmijās ar divām citām viešņām – māti, kam galvā strausu spalvām bangojoša platmalu cepure un mugurā sabuļādu kažoks, un meitu, Uršules vienaudzi, mūsainu rudmati, kura it kā bija ģērbusies pieticīgāk nekā māte, bet kuras kleita tomēr bija apšūta ar tādu daudzumu pērļu, ka likās, to ir vairāk nekā vasarraibumu uz deguna, – tik daudz, ka ne Uršule, ne pati Elžbieta neizturēja neatskatījušās abām nopakaļ – tik vien, lai ieraudzītu, ka māte Konstancija šīs apmeklētājas sagaida uz sliekšņa, rokas aicinoši papletusi.