izplaucēt2
izplaucēt [izplaûcēt] 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvs
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | izplaucēju | izplaucējam | izplaucēju | izplaucējām | izplaucēšu | izplaucēsim |
| 2. pers. | izplaucē | izplaucējat | izplaucēji | izplaucējāt | izplaucēsi | izplaucēsiet, izplaucēsit |
| 3. pers. | izplaucē | izplaucēja | izplaucēs | |||
Pavēles izteiksme: izplaucē (vsk. 2. pers.), izplaucējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: izplaucējot (tag.), izplaucēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: izplaucētu
Vajadzības izteiksme: jāizplaucē
Panākt, būt par cēloni, ka izplaukst.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Izplaucētajos zaros var iekarināt novēlējumus, uzmundrinošus tekstus, izpūstas olas.
- Pirms kāpostu ievietošanas mucas izplaucē ar tvaiku vai verdošu ūdeni.
- Redzēsi, kāda šajā jūlijā man Dieva vaigam izplaucēta roze…
- Daudzi izvēlas arī paši mājās zarus izplaucēt, lai gaidīšanas prieks būtu lielāks.
- Bet viņi bija gājuši, sniegu atrakuši un izplaucējuši.