iztīksmināties
Lietojuma biežums :
iztīksmināties atgriezenisks 3. konjugācijas darbības vārds
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | iztīksminos | iztīksmināmies | iztīksminājos | iztīksminājāmies | iztīksmināšos | iztīksmināsimies |
| 2. pers. | iztīksminies | iztīksmināties | iztīksminājies | iztīksminājāties | iztīksmināsies | iztīksmināsieties, iztīksmināsities |
| 3. pers. | iztīksminās | iztīksminājās | iztīksmināsies | |||
Pavēles izteiksme: iztīksminies (vsk. 2. pers.), iztīksminieties (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: iztīksminoties (tag.), iztīksmināšoties (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: iztīksminātos
Vajadzības izteiksme: jāiztīksminās
Ilgāku laiku, daudz tīksmināties.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Iztīksminājušies par šādu nākotnes vīziju, jūs atkal aiznesāties pa dzītajiem pagātnes gaiteņiem, kuri klāti ar atlēkušā apmetuma un kaļķu putekļiem.
- Viņa jūs slānīja tā, ka ne suns vairs maizi no rokām neņems, un jūs apslaucījāt kājas, bet viņa uzvilka savu tarataiku un piespieda jūs dancot divreiz tik ilgi, cik parasti, viņa slāpa iztīksmināties par jūsu pazemošanu līdz sirds dziļumiem, pēc tam, gatavā kuņa, patiesi noplēsa dubultīgi, negrasījās taisīt ar jums nekādus pekstiņus un piespieda jūs vēlīgi klanīt galvu — jā, Elze, liels tev paldiesiņš, Elze!
- Kazimiers, pusceļā atpalicis, jo piepeši ieinteresējies par skudru pūznī balti nograuztiem kāda sīka dzīvnieciņa kauliem, pat nepamanīja, kā māsa un draugs pazūd no acīm, un tāpat neredzēja, kā Jonelis, beidzot sakopojis spēkus pēdējam lēcienam, nogāza Uršuli augšpēdus zaļajās sūnās ar dzeltenām galotnītēm un, piespiedis viņas atlauztās rokas pie zemes, jau gribēja pilnā balsī pasludināt savu uzvaru spēlē, kad piepeši neredzams kamols aizžņaudza viņam rīkli, jo, nonākušam tik tuvu, vien nieka sprīža attālumā no visa Uršules medus, alus, avenēm un krējuma, viņam no sajūtu pārpilnības atkal mulsa prāti, ausīs dimdēja zvani, asinis aizplūda no locekļiem un mugurkaulā iemetās neko labu nevēstošās sāpes, kuru dēļ viņš pavisam aizmirsa ne tikai to, ko dara, bet ar to, kas pats ir, un padevās vienīgai darbībai, ko šajā mirklī vēl spēja paveikt – pievārēt to gaisa sprīdi līdz Uršules lūpām un izēst no tām visas avenes, bet ceļu līdz šīm ogām izstiept pēc iespējas ilgāku, lai pagūtu iztīksmināties par seju, kuru vēl nekad nebija redzējis tik tuvu un tādā leņķī, ienirt ikkatrā viņas āda porā, ar skatienu noglāstīt plakstiņus, apbrīnot paša atspīdumu viņas miglaini dzeltenajās acīs...