iztrūcināties
Lietojuma biežums :
iztrūcināties atgriezenisks 3. konjugācijas darbības vārds; novecojis
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | iztrūcinos | iztrūcināmies | iztrūcinājos | iztrūcinājāmies | iztrūcināšos | iztrūcināsimies |
| 2. pers. | iztrūcinies | iztrūcināties | iztrūcinājies | iztrūcinājāties | iztrūcināsies | iztrūcināsieties, iztrūcināsities |
| 3. pers. | iztrūcinās | iztrūcinājās | iztrūcināsies | |||
Pavēles izteiksme: iztrūcinies (vsk. 2. pers.), iztrūcinieties (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: iztrūcinoties (tag.), iztrūcināšoties (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: iztrūcinātos
Vajadzības izteiksme: jāiztrūcinās
Refl. → iztrūcināt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Aiz manis rindā stāvošās vecenītes iztrūcinājās.
- Durvis atvēra mazliet iztrūcinājusies Zlata.
- Vecis sajuta, ka Sniegavija iztrūcinājusies, bet nevarēja ieraudzīt, ka no jums kāds būtu ieslēdzis gaismu.
- Kad viņa pārnāca, nē, pati viņa nepārnāca, viņu pārveda Konrāds, es nepazinu, ka šis ir tas pats sanīkušais cilvēks, kurš kādreiz apkopjams gulējis mūsu mājās, es ieraudzīju staltu, slaidu vīrieti, kas elastīgā kaķa solī tuvojas mājām un ved aiz rokas Meženi — viņa vienaldzīga un stinga gausi lika soļus – , es izgāju viņus sagaidīt, tēvs ar plaukstu pieskārās manai mugurai, palīdzēja, un es gāju, nojauzdama kaut ko nelādzīgu, māsa mani neredzēja, viņa skatījās uz mani, bet neredzēja, un iztrūcinājusies es pēkšņi sapratu, ka šis bērns nav mana māsa, ka man vairs nav manas agrākās māsas, kura no rīta pazudusi no mājām, ka šeit ir cita meitene, tiesa, līdzīga Meženei, bet tā nav viņa, un kopš šī brīža visi man mēģinās iestāstīt, ka tieši viņa esot mana māsa, ka citas neesot, ka man par viņu jārūpējoties un man viņa jākopjot, jo viņa taču mana māsa.
- Un lika viņam atgriezties atpakaļ – uz kopīgu maltīti un lūgšanu, un grēknožēlu; un tā viņš arī darīja, paveica visu, kā pavēlēts, un šoreiz viss bija citādi – nebija ne drudžainās steigas, ne dusmu, ne apmierinājuma, ne bēgšanas, tikai rūpīgi aprēķinātas darbības: aizjājis tam nabaga kungam labu gabalu priekšā, viņš nolikās guļus uz ceļa, tēlodams, ka viņu nometis iztrūcinājies zirgs, un tā arī gulēja, žēli vaidēdams, līdz tas labsirdīgais cilvēks, aplaidis apkārt bailīgu skatienu, noliecās viņam palīdzēt, un tad, ne mirkli nedomādams, kā parasti notiek tikai sapnī, viņš, Jons, kurš gandrīz jau bija aizmirsis paša vārdu, apmeta tam ap kaklu zīda aukliņu un žņaudza tik ilgi, līdz nepazīstamā nelaimes putna kājas pārstāja raust vagas priežu skujām piebirušajās meža celiņa smiltīs, tad pārmeklēja viņa azoti, kabatas, bet tur atrada tikai zutni, tad velti pārbaudīja seglu somas un beidzot atrada salocītu vēstuļu žūksnīti, paslēptu kājautā aiz zābaka stulma, un viņš atkal atgriezās pie naudas zutņa un, atcerējies, ka jezuīts viņam aizliedzis to ņemt, paklausīgi nolika vietā, paņēma vēlreiz un atkal nolika, un visbeidzot, apsēdies ceļa malā, žēli apraudājās kā mazs bērns, jo zelta gabali kārdināja, bet arī savu labdari pievilt negribējās, plēsies kaut pušu.