iztraucēt
Lietojuma biežums :
iztraucēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvs
Locīšana
1.Ar savu izturēšanos, rīcību, runu panākt, ka (kāds) pēkšņi pārtrauc (darboties, arī atrasties kādā stāvoklī); būt par cēloni tam, ka (kāds) pēkšņi pārtrauc (darboties, arī atrasties kāda stāvoklī).
1.1.Ar savu izturēšanos, rīcību, runu panākt, ka (kas, parasti darbība, stāvoklis) pēkšņi tiek pārtraukts; būt par cēloni tam, ka (kas, parasti darbība, stāvoklis) pēkšņi tiek pārtraukts.
1.2.Pēkšņi pārtraukt (klusumu) — parasti par skaņu; radot skaņas, pēkšņi pārtraukt (klusumu) — par cilvēkiem vai dzīvniekiem.
2.Pēkšņi izbaidīt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri