mūķēt
Lietojuma biežums :
mūķēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvs
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | mūķēju | mūķējam | mūķēju | mūķējām | mūķēšu | mūķēsim |
| 2. pers. | mūķē | mūķējat | mūķēji | mūķējāt | mūķēsi | mūķēsiet, mūķēsit |
| 3. pers. | mūķē | mūķēja | mūķēs | |||
Pavēles izteiksme: mūķē (vsk. 2. pers.), mūķējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: mūķējot (tag.), mūķēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: mūķētu
Vajadzības izteiksme: jāmūķē
Slēgt (ko) ar mūķi.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Pēc vairākām sekmīgām vizītēm Aigars mūķēja vaļā kārtējās durvis.
- Vīri tūlīt mūķēs vaļā durvis.
- Jānāk pa gaismu uz parku, varbūt atradīšu, ja ne, vajadzēs mūķēt vaļā durvis un likt jaunu atslēgu.
- Mūķējam vaļā?
- Bet tad viņš izdzirdēja pusstāvu augstāk tādu kā skrapstoņu, it kā skaņotājs savilktu flīģelim stīgas, un pakāpās mazliet, pēc tam vēl tā kā mazliet, kamēr pa spraugu starp pakāpieniem, kas gāja augšup virs galvas un locītajām metāla margu " lentēm" stieņu vietā, ar piemiegtām acīm pustumsā pamanīja pie kādām durvīm noliekušos svešinieku darbaspējīgā vecumā, kurš mūķēja vaļā durvis.