nomērcēt
Lietojuma biežums :
nomērcēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvs
Locīšana
1.Mērcēt un pabeigt mērcēt (ko), lai (tas) iegūtu vēlamās īpašības.
1.1.apvidvārds Mērcējot atsāļot.
1.2.Vairākkārt ievietot (ko) šķidrumā, lai piesūcinātu ar to.
Avoti: LLVV, KiV
Korpusa piemēri