noplīvēt
Lietojuma biežums :
noplīvēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā persona; lieto: reti
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | noplīvu | noplīvam | noplīvēju | noplīvējām | noplīvēšu | noplīvēsim |
| 2. pers. | noplīvi | noplīvat | noplīvēji | noplīvējāt | noplīvēsi | noplīvēsiet, noplīvēsit |
| 3. pers. | noplīv | noplīvēja | noplīvēs | |||
Pavēles izteiksme: noplīvi (vsk. 2. pers.), noplīviet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: noplīvot (tag.), noplīvēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: noplīvētu
Vajadzības izteiksme: jānoplīv
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Vieglprātīgi, lai arī formāli atbilstoši fiksējot autora saistību ar viņa darbiem, – kā minētajos Māra Bērziņa, Māras Zālītes un Annas Žīgures gadījumos sajaucot dažādu žanru un atšķirīgas kvalitātes darbus, bet Elīnas Zālītes gadījumā – tā paša žanra līdzīgus literārus darbus, konsekvence ir ne vien atribūcijas kļūdas, bet arī tas, ka autora vārds vairs nevar funkcionēt autorības fiksācijai, „ lai raksturotu zināmu diskursa eksistences veidu: [kurā] fakts, ka diskursam ir autora vārds, iespēja teikt, ka „ šo ir sarakstījis tāds un tāds” vai „ tas ir šī autors”, norāda, ka šis diskurss nav ikdienišķs teiciens, vienaldzīgs izteikums, kas aiziet, noplīv un paiet, nav tūlītējai patērēšanai domāti vārdi, bet runa ir par vārdiem, kas jāuztver zināmā veidā un kam noteiktā kultūrā jāpiešķir noteikts statuss” ( Fuko 1995, 233/234), t.i., literāra, literatūras darba statuss.
- To teikusi, večiņa izrauj no rokassomiņas sprīdi garu auklas gabalu, apbrīnojami veikli iegrūž vienu galu bumbas atverē, nākamajā mirklī nez no kurienes viņas rokā noplīv sērkociņa liesmiņa — un aukla švirkstēdama aizdegas ar spilgti oranžsarkanu liesmu.
- Es valkāju visas savas sirdis uz svārciņiem, un tie noplīv, kad aizeju.
- Krāšņā galēra, kas piestāj Trsteno un rektora purpura mantija, kas noplīv, kāpjot palankīnā....
- Sapnī neko nevarēju, bet kad pamodos izlēmu ka dziedātu skumju es neesmu džeina fonda bez fona pavadījuma un kurinātu krāsni, taisītu vakariņas un tad viena pati tās apēstu, un tai vietā kur aizvējo aizvējo aizvējo tur atvērtu durvis un liels ventilators pūstu baigo sniegu iekšā tā ka mati noplīv un paliek tumšāks