nopuņķot
Lietojuma biežums :
nopuņķot 2. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, transitīvs
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | nopuņķoju | nopuņķojam | nopuņķoju | nopuņķojām | nopuņķošu | nopuņķosim |
| 2. pers. | nopuņķo | nopuņķojat | nopuņķoji | nopuņķojāt | nopuņķosi | nopuņķosiet, nopuņķosit |
| 3. pers. | nopuņķo | nopuņķoja | nopuņķos | |||
Pavēles izteiksme: nopuņķo (vsk. 2. pers.), nopuņķojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: nopuņķojot (tag.), nopuņķošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: nopuņķotu
Vajadzības izteiksme: jānopuņķo
Notraipīt ar puņķiem.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kad novāca iepriekšējo, še salasījās vesels bars raudošu, nopuņķojušos sievu...
- Tas gan viņas kolēģu sirdis neatmaidzināja, un Ingars pat atzina, ka redzēt Aiju nopuņķojušos esot bijis ļoti patīkami.
- — lūdzu, lūdzu, lūdzu — ; sliktās karmas izpircējus, kas, ar garajiem klanījieniem kjačangiem mērojot Barkora zemi, izberzuši asiņainus pušumus uz pieres, plaukstām un ceļgaliem; pēc klajumu vējiem smaržojošus, tumšsejīgus Golokas nomadus, kas līdzīgi indiāņiem; sirmbārdainus nagpas, kas bruņojušies ar maģiskajiem atribūtiem — purbām un kanglingiem; sprigačus bērnus ar sārtiem vaigiem, brēkulīgus un mūždien nopuņķojušos; noplīsušus svētceļniekus geculus, kas stieptā balsī dzied sakrālos tekstus un ziņkārīgi noskatās uz garāmgājējiem; čodpu grupiņu — veci, kas uzmaucis jocīgu cepurīti kā tādu kraukļa galvu ar knābi un apaļu aci, otru — pusmūžā, kurš no saplīsuša ķīniešu lietussarga ar bambusniedres spieķīšiem uz pakauša sameistarojis kaut ko līdzīgu pagodai, un trešo — vēl pavisam jaunu, ar košu, ikonogrāfisku budistu dieva seju; tur jau ir tibetietis Jēzus Kristus, kas sēž nevainojamā lotosa pozā un caur nolaistajām skropstām modri vēro, cik daudz kāds viņam devis žēlastības dāvanu; tur jau svētlaimīgi smaidošais Tomass Mērtons, kā putns iepletis sarkanā mūka tērpa spārnus un piemeties uz metāla letes; tur jau vēl citi — svinīgi, iedvesmoti, pacilāti un priekpilni — tēli...
- — Lai tikai nopuņķo Kārlim to uzvalku!
- Pilsētniekā esmu gana bijusi un nevienu nopuņķojušos veci neesmu matījusi