nosārtināt
Lietojuma biežums :
nosārtināt 3. konjugācijas darbības vārds; transitīvs
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | nosārtinu | nosārtinām | nosārtināju | nosārtinājām | nosārtināšu | nosārtināsim |
| 2. pers. | nosārtini | nosārtināt | nosārtināji | nosārtinājāt | nosārtināsi | nosārtināsiet, nosārtināsit |
| 3. pers. | nosārtina | nosārtināja | nosārtinās | |||
Pavēles izteiksme: nosārtini (vsk. 2. pers.), nosārtiniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: nosārtinot (tag.), nosārtināšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: nosārtinātu
Vajadzības izteiksme: jānosārtina
Panākt, būt par cēloni, ka (kas) kļūst sārts.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Viņam ir uzkrāsotas acis, nosārtināti vaigi un violeta lūpukrāsa uz lūpām.
- Dalailama vienīgi " neievēro" jaunās mūka drānās uzposušos mazo viltvārdi un valdzinoši vaigus nosārtinājušo māmiņu, kas nostājušies pašā redzamākajā vietā.
- Tur pirka un pārdeva visu iespējamo, tur saplūda visa pilsēta: pilsoniskās aprindas pārdeva mēbeles, grāmatas, gleznas, drēbes un sudrablietas; zemnieces, satuntulējušās biezas un mīkstas kā matrači, piedāvāja gaļu, vistas, olas, sieru; bērni ar ledainā vēja koši nosārtinātiem deguniem un vaigiem meklēja noietu tabakas devām, ko padomju militārā pārvalde dalīja savādā devīgumā ( trīssimt gramu mēnesī ikvienam, arī zīdaiņiem).
- Viņi visu padarīja labi – šā tā apsējuši virves tiem sešiem ap kājām un ap padusēm, vēl pa nakts melnumu kopīgiem spēkiem izstiepa viņus no mājām, tad cauri dārzam uz ezera krastu, turp, kur viņus gaidīja darba netīrākā daļa, ko pēcāk ne viens, ne otrs negribēs atcerēties līdz pat mūža galam, lai gan līdz tai naktij jaunajam Jonam Ankantam domas par Salota ezeru raisīja tikai saldu, cirkšņos ieplūstošu tīksmi, jo, tieši šī ezera meldros nolīdis, viņš savas pusaudzības vasarās jau slepus vēroja, kā muižas meitas un klaušinieces iet peldēties, un kas gan varēja būt reibinošāks par tiem stiprajiem, baltajiem sieviešu ķermeņiem ar piebriedušām krūtīm, smagām pēcpusēm un saules nosārtinātiem kakliem un dilbiem, kad tās starp ūdensrozēm klusi brida ūdenī, kas skurbināja kā vīns?
- – pat Fatimai; galu galā viņa tikko bija radījusi gleznu, kam līdzās viņas vecāku Marss un Venera izskatītos pēc nevainīgiem pusaudžiem, – gleznu, virs kuras virmoja pēdējie brīnumainie Maršalienes ūdens pilieni, un tur, ar apdomu novietotā svece no tumsas gluži kā vilinošu cienastu izcēla nobriedušās Onas Kotrīnas daiļumus – tikai izklaidu matus, pavērtas, nosārtinātas lūpas, blāvu zaigojošu auskaru, krelles, tikai uzminamu krūts apveidu aiz rokas, vidukļa izliekumu, no pārklāja apakšas iznirušu skaistu gūžu – vienādās devās samērotu nekautrību un tēlotu nevainību, pietiekami daudz jutekliskuma un pietiekami daudz noslēpumainības; un Norvaišu Uršule Birontiene, vēl nopilinājusi gaitenī dažas pēdējās vēlmju aromāta lāses, lai tās kā Ariadnes pavediens neļautu Jonam Izidoram apmaldīties un pēc mazgāšanās aizvestu viņu, kur vajadzīgs, pati atgriezās savā istabā, atlaidās gultā un beidzot, pēc daudzām desmitgadēm sāka lūgties, kaut viņas iecere izdotos.