nozviegt
Lietojuma biežums :
nozviegt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | nozviedzu | nozviedzam | nozviedzu | nozviedzām | nozviegšu | nozviegsim |
| 2. pers. | nozviedz | nozviedzat | nozviedzi | nozviedzāt | nozviegsi | nozviegsiet, nozviegsit |
| 3. pers. | nozviedz | nozviedza | nozviegs | |||
Pavēles izteiksme: nozviedz (vsk. 2. pers.), nozviedziet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: nozviedzot (tag.), nozviegšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: nozviegtu
Vajadzības izteiksme: jānozviedz
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tā nu šie to nabaga lopu dzenāja pa pagastu kādu stundu, kamēr šamais tomēr nozviedza- noasiņoja.
- Marts Pujāts 1. daļa , 2. daļa , 3. daļa n osprauslā zibens atspurgs pavasaris niedres rāda kā te kādreiz ezers zibējis ezers kādreiz te kā rāda niedres zibējis no zivīm niedrēs visam pavisam silti zem sniega nozviedz zirgs un aizklab uz debess pusi uz manas palodzes visapkārt raibas tapetes ābols dus pa manu palodzi odzes lodā gailošas acis pa manu palodzi vālodze pogā lokana valoda palo it kā visa istaba būtu bet tieši uz palodzes dzied pār manu palodzi ziedi zied it kā visa istaba būtu bet tieši uz palodzes zied uz manas palodzes kaķis kluss gailošas acis jo caur logu cilvēki gailenes zog un ogas pasaule virmo streipuļo pūļi dzīvības pilni valodas palo valodas lodā un valodas mijas čaļi čalo galodas pa izkaptīm vijas baloži spārno un no zemes ko rij tiek malkoti sīvie kad karogi plīvo un sevi par cilvēkiem sauc tēlo ka piemiņai taču lai jau lai jau jo uz manas palodzes kāds dzīvo bet tad ienāk cilvēks vakars jau vēls un aizstiepjas logam krāsainā sejā rozā žalūzijas sajūk kaķa ilūzijas smalkās drupačiņās sabrūk viņa kāršu namiņš vienos kungos kalpos sešiniekos un vēl visādos niekos tad kaķim gribas iekost posta darītājam bet viņš iekož lūpā pazūd no palodzes manas izžūst vālodzes valodu pali odzes gailošās acis sev nodzēš puķes skumji sēž bet tikai ābols stāv kā bijis nošķinu daivu bet tur tārps ābolā acis bola tārpaprāt vajag vakariņas sākt un manu palodzi tumsa un tukšums sāk mākt melnas top tapetes raibās bet no agra rīta noslauku palodzi tīru nezinu liekas tāpat vien 1997.16 19. nov un reaktīvā dzīve un nedzirdam cits citu un notirpusi ikdiena tramvajs sliedes vienmēr muļļā lietus sisina un žvadz rudens lapas pie asfalta kā markas uz kurieni lietussargi dīgst kā sēnes mazas sēnes arī lielas mežos aug griezdamās bet cik badakāsīgi sēņotāji jo laiks visnežēlīgākais cilvēkēdājs drupina plucina uzkaisa gadus kā sāli un šķetina mūs bet toties cik akurāti rokasspiedieni cik gauži smaidi uz visām pusēm jā tomēr un tomēr ar dezoksiribonukleīnskābiem ģīmjiem cilvēki turas pie zemes ar zirnekļa līmi strādnieki strādā hidroelektro stacijās mūsējie ražo cepumus skaistās paciņās bet rupmaizi uz ietves lietus miekšķē aukstos sviedros logi tvīkst un miglains tornis un lielais pulkstenis tik liels kā sēne laiku mīļo slapjo laiku ņirb 1997. aug 13. okt