onoma
Lietojuma biežums :
onoma novecojis
Vārds, nosaukums.
Avoti: KV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Jau pirmajos gramatiķu darbos īpašvārds tika šķirts no sugasvārda ( piemēram, jau Dionīsijs īsajā gramatikas aprakstā Ars Gramaticae min divus vārdu veidus: onoma kyrion un onoma prosegorikon ( Algeo 1973, 2)), ko viduslaikos pēc Priscīnija ieteikuma sāka dēvēt par apelatīvu jeb nomina appellativum kā pretstatu īpašvārdam jeb nomina propria ( arī mūsdienās šis termins biežāk tiek izmantots onomastikā un onomastisku procesu aprakstīšanā nekā gramatikā).
- Par homonīmiju uzskata „ vienas valodas divu vai vairāku dažādas nozīmes vārdu izrunas un rakstības vienādību” ( VPSV 2007, 146), savukārt terminu homonīms, kas ir grieķu cilmes vārds no homos ‘vienāds, tāds pats’ ( Skujiņa 1999, 51) un onyma, onoma, ‘vārds’ ( Skujiņa 1999, 90), valodniecībā izprot kā „ vienu no diviem vai vairākiem vienādi izrunājamiem un rakstāmiem vienas valodas vārdiem ar atšķirīgu, savstarpēji nesaistītu nozīmi ( Laua 1981, 53; Freimane 1993, 120; VPSV 2007, 146; Jakaitienė 1980, 42; 2009, 101; Кронгауз 2001, 149; Лакофф 2004, 538), piem., margot ‘mirdzēt, laistīties, spīdēt’ un margot ‘lēni ar sīkām, retām lāsēm līt; mirgot ( 2)’ ( LVV 2006, 624).
- Pseidonīms ( — ‘izdoma’, " onoma" — ‘vārds’) ir izdomāts vārds vai uzvārds, ar ko rakstnieki, žurnālisti paraksta savus darbus vai pieņem īstā vārda vai uzvārda vietā.
- Tur ir lietots vārds " vārdā", kas ir personvārds ( onoma - in the name of...