orientēt
Lietojuma biežums :
orientēt [ori-entēt] 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvs
Locīšana
1.Noteikt (kā) atrašanās vietas, pārvietošanās virziena attiecību pret ko (piemēram, punktu, priekšmetu) apkārtējā vidē; radīt (kam) noteiktu stāvokli attiecībā pret ko (piemēram, punktu, priekšmetu) apkārtējā vidē.
1.1.Būt tādam, pēc kura var noteikt (kā) atrašanās vietu, pārvietošanās virzienu.
1.2.intransitīvs Radīt (kā) darbībai noteiktu virzību, vērstību.
Stabili vārdu savienojumiStraumes orientēta datne.
2.Izskaidrot (kādam) ko, palīdzēt (kādam) izprast ko.
3.Objekta (piemēram, kosmiska lidaparāta) kustību pavērst noteiktā virzienā.
Stabili vārdu savienojumiRakstzīmju orientēta lietotāju saskarne. Rakstzīmju orientēts protokols.
Avoti: LLVV, D3
Korpusa piemēri