pūdētava apvidvārds
Lietojuma biežums :
pūdētava
Vieta, laukums pūdēšanai (humusa uzkrāšanai).
Avoti: EH
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Un, labi apzinādamies, ka nevajadzētu pat izpļāpāšanos, pietiktu ar visniecīgākajām šaubām par viņa uzticību, lai Kazimiers Norvaiša viņu, Jonu Tarvīdu uz mūžu mūžiem varētu iespundēt pūdētavā, un tas vēl būtu nieks – arī no bendes bluķa pa taisno uz elli varētu aizsūtīt, un vienu vakaru kungs iedzēris izstāstīja visu, kā bija.
- , bet Jonam un viņa savdabīgajam, mežos un pūdētavā izkoptajam priekšstatam par atmaksu šķita pašsaprotami, ka pašaudīt cilvēkus būtu daudz taisnīgāk nekā nevainīgus zvērus, tikai par Sicinski gan Jons negribēja piekrist, jo tas patiešām bija nelietis, kas bendēja nost godīgus zemniekus, un tad atkal pretī strīdējās Kazimiers, jo viņš, redz, kaut kad sen, sen bija saticis pašu Sicinski personiski, jau vecu un nodzērušos, un acīm redzami sirdsapziņas pārmetumu nomocītu, un viņš, krogā pamatīgi pielacies, birdināja asaras brandava kvartiņā, īdēdams kā teļš, un, atcerējies ābelē nošauto dzimtzemnieku, kuram bija licis kāpt kokā un kūkot kā dzeguzei, nemitīgi atkārtoja: " Bet kāpēc viņš kāpa?
- Un nav ko slēpt, par to vēlāk ciest dabūja ne viena vien, bet tās jau nebija nekādas nevainīgās, galvenokārt maukas, ko jau daudzi bija dukurējuši, bet pat viņas, tikai atcerēdamies vien to skatu mežā, viņš drāza tā, ka tās raudāja gaužas asaras un lūdzās, lai žēlo, līdz par viņa cietsirdību jau sāka klīst nostāsti pa visu apkārtni, bet pūdētavā viņš par to necik daudz nesēroja, jo tur nekāda sērošana un nekādas Uršules vairs nevarēja līdzēt, tur varēja līdzēt tikai Dievs, un Jons Tarvīds tad sev teica tā: ja dzīvs iztiks ārā no šī pagraba, lūgsies un pateiksies Dievam dienu un nakti un līdz pat mūža galam ziedos tam desmito tiesu.
- Un tā Jons Tarvīds, aizvadījis bezmiega nakti un lūgšanu pilnu rītu, prasīdams Visusvētākās Jaunavas padomu Kražu baznīcā, kur nesen goda vietā bija iecelta brīnumaini skaista glezna, itāļa Leonardo audzēkņu gleznota un izmaksājusi veselus sešus simtus holandiešu dālderu, pieņēma lēmumu un apmetās netālu no Milkantiem, taču ne Tarvīdos, bet Ankantos, un tur viņam pielipa Jona Kareivja iesauka, un vecie ļaudis, kas viņu būtu varējuši pazīt, jau bija apmiruši, bet viņa paša reiz maigā, bērnišķīgā seja tagad bija rētaina, stūraina no mežā un pūdētavā ciestā bada, pirmo dziļo sarūgtinājuma un nožēlas rievu izvagota, un visiem pārējiem tika pateikts, ka šis bijušais karavīrs esot izglābis dzīvību Kazimieram Norvaišas kungam, par ko pateikdamies tas viņam norakstījis Ankantu saimniecību.
- Tur pazemē, pašā salas viducī, tumsā, kurā itin kā auksti nāves sviedri nemitīgi sūcās mitrums no ezera pasaknēm, šūpodamies uz priekšu un atpakaļ kā jukušais, viņš, Jons, bez apstājas lūdzās, jo tagad jau viņam varēja palīdzēt tikai Dievs Tas Kungs, jo viņu apsūdzēja ne tikai dezertēšanā no viņa majestātes kājnieku pulka, ne tikai ceļojoša tirgotāja noslepkavošanā, bet, dabūjuši viņu savos nagos, šie piesēja viņam visus grēkus – uzvēla vainu par visām neatrisinātajām lielceļu slepkavībām, kas Traķu vaivadijā bija notikušas teju vai desmit gadu laikā, pavisam vēl sešus miroņus, ko viņš savu mūžu ne redzējis nebija, bet tos citus divus – ko viņš patiešām bija nomaitājis pats savām rokām, to apdzērušos bajāru un to aizjūras kungu, kurš tikai izskatījās bagāts, bet, kad pārmeklēja, izrādījās, tukšām kabatām, – tos divus viņam nepiesēja, lai gan kāda tam tagad bija nozīme, pūdētavā viņam tik un tā varēja palīdzēt vienīgi Dievs Tas Kungs.