Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Takš, takš, pakš.
- Viktors smejas, lai gan pēc balss var noprast, ka smiekli viņam nemaz nenāk, un man atkal virsū — pakš, pakš, pakš, — tu pinkšķi vai, es mēģinu Viktoru novērst no drūmām domām, neesi nu bābietis, mēs taču esam karavīri, dzimtenes aizstāvji, mēs nedrīkstam raudāt, mēs divus gadus būsim zombiji ar asiņainām krūtīm, cenšos viņu iepriecināt, bet pašam ar' acis sāk kņudēt, un, kad saprotu, ka man uz sejas no augšas uzpilējusī lāse nemaz nav asara, es aizveros un jūtos kā pēdējais sūdabrālis šai pasaulē — ne dzīvs, ne miris, zombijs.
- PAKŠ, PAKŠ, PAKŠ!
- pakš!
- Mūsu saimniece poliete, čiverē vienmēr pa poliski un vis čego-patego pakš, es ar šad tad pa vārdam iemetu, kā: dabar nic, co pan ceš, un mēs tad tā runājamies un tādi draugi esam kā putra ar kāpostiem.
