paknaibīt
Lietojuma biežums :
paknaibīt 3. konjugācijas darbības vārds; transitīvs
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | paknaibu | paknaibām | paknaibīju | paknaibījām | paknaibīšu | paknaibīsim |
| 2. pers. | paknaibi | paknaibāt | paknaibīji | paknaibījāt | paknaibīsi | paknaibīsiet, paknaibīsit |
| 3. pers. | paknaiba | paknaibīja | paknaibīs | |||
Pavēles izteiksme: paknaibi (vsk. 2. pers.), paknaibiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: paknaibot (tag.), paknaibīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: paknaibītu
Vajadzības izteiksme: jāpaknaiba
Neilgu laiku, mazliet knaibīt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Severīns vienu saņem pirkstos un vieglītēm paknaiba. "
- Lai uzlabotu asinsriti un novērstu grumbu veidošanos, uztaisi ikdienā " vingrošanu sejas ādai", paknaibot to ar pašiem pirkstu galiņiem.
- Virspusēji viegli jāpaknaiba vārnu kājiņas un stāvā grumba pierē starp acīm, pēc tam jāizpilda apļveida mikrocirkulācijas kustības no acs iekšējā uz ārējo kaktiņu, un tad vaigu kauls kalpo par virziena orientieri.
- sauca tā balss, un, pavēries visapkārt, viņš aiz sānu restēm pamanīja novices habitu un mirkļa simtdaļu jau nopriecājās, taču tad pamanīja, ka tā nemaz nav viņa, bet tā otrā; tā, kuru savulaik mēģināja ieprecināt Andrjum, un tā viņam pameta ar roku, aicinot pienākt tuvāk, un uzreiz jautāja, vai tik kungs nav atnācis pie Norvaišaites, un, ja tā, tad viņa to tūdaļ pasaukšot, un klusi, klusi, gar sienmali gluži kā ēna, viņa aizsteidzās un pazuda, bet pēc dažiem mirkļiem atskrēja viņa mīļotā, pavisam aizelsusies un pietvīkusi, jo pirms skriešanas bija mazliet paknaibījusi sev vaigus un nomaukusi aubi, lai būtu redzami jau mazliet ataugušie mati un lai labāk izskatītos, un visas šīs dienas viņa laiku nebija veltīgi tērējusi un tik labi bija draudējusi, musinājusi, lūgusies un pielabinājusies, ka tās trīs - Rozālija, Pranciška un Teresēle - tagad bija kļuvušas teju par atsevišķu mazu klosterīti, kura abate bija Uršule, un tāpēc visas trīs bija brīdinātas un nozvērinātas viņai slepus palīdzēt, un drošības pēc noliktas sardzē, un beidzot bija uzaususi tā diena, kad pie viņas atnāca tik ļoti gaidītais apmeklētājs, un tagad viņi stāvēja viens otram pretī, aci pret aci, Uršule Norvaišaite un Jons Kirdējus Bironts, un viņus šķīra tikai dzelzs vārtiņu režģis, kas bija nieks salīdzinājumā ar piepeši uzbangojušo bezcerību,
- Te jau mēs esam brīvi ļaudis, it īpaši laika ziņā, citādi gan var mūs paspiest un paknaibīt ( tie uzraugi profesori, p.p., neatļaun tādus jokus taisīt kā Kijevas studenti).