pamuļķīgs
Lietojuma biežums :
pamuļķīgs īpašības vārds
LocīšanaLocīšana
Pamata pakāpe:
Nenoteiktā galotne
Vīriešu dzimte | ||
|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | |
| Nom. | pamuļķīgs | pamuļķīgi |
| Ģen. | pamuļķīga | pamuļķīgu |
| Dat. | pamuļķīgam | pamuļķīgiem |
| Akuz. | pamuļķīgu | pamuļķīgus |
| Lok. | pamuļķīgā | pamuļķīgos |
Sieviešu dzimte | |
|---|---|
| Vsk. | Dsk. |
| pamuļķīga | pamuļķīgas |
| pamuļķīgas | pamuļķīgu |
| pamuļķīgai | pamuļķīgām |
| pamuļķīgu | pamuļķīgas |
| pamuļķīgā | pamuļķīgās |
Noteiktā galotne
Vīriešu dzimte | ||
|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | |
| Nom. | pamuļķīgais | pamuļķīgie |
| Ģen. | pamuļķīgā | pamuļķīgo |
| Dat. | pamuļķīgajam | pamuļķīgajiem |
| Akuz. | pamuļķīgo | pamuļķīgos |
| Lok. | pamuļķīgajā | pamuļķīgajos |
Sieviešu dzimte | |
|---|---|
| Vsk. | Dsk. |
| pamuļķīgā | pamuļķīgās |
| pamuļķīgās | pamuļķīgo |
| pamuļķīgajai | pamuļķīgajām |
| pamuļķīgo | pamuļķīgās |
| pamuļķīgajā | pamuļķīgajās |
Pārākā pakāpe: piedēklis -āk-
Vispārākā pakāpe: priedēklis vis-, piedēklis -āk- un noteiktā galotne
pamuļķīgi apstākļa vārds
Samērā, arī mazliet muļķīgs.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tas būtu pamuļķīgi, ja viņa viena pati sūktu vīnu.
- Aņa galīgi nesaprata, ko māte tajā Ņikitā atradusi – neizskatīgs, un pēc viņas, meitenes, vērtējuma, pamuļķīgs.
- Sarežģītāk izprast teicēja ( stāstnieka) balss avotu - galu galā runātājs ir kino vecmeistars Jānis Streičs, scenārists un režisors vienā personā, vārdu sakot, visa filmas kosmosa ( ieskaitot Andža un viņa pamuļķīgo pantu) radītājs.
- Jūs nezinājāt — un arī nevarējāt zināt – , ka tajā reizē, kad Konrāds bija iegājis staļļos un tajos atradis priekšā Meženi, kad viņa izdzirdējusi viņu ienākam un atrāvusies no zirga, lopiņš bija pacēlis galvu un Konrāds ieraudzījis, ka kustoņa acis gluži tādas pašas kā Dovīdam — izvelbušās, brūnas, izbrīna pilnas un pat pamuļķīgas.
- Reizēm viņš sev jautāja, vai tikai zivju virumam vai dažam medījuma cepetim nevar pateikties arī par Barboru Statkuti, piepils ciema meiču un vietējo Biržu skaistuli, ar kuru tagad dalīja savu kareivja guļvietu; un vai tikai nevis iekāres, bet visparastākā izsalkuma vadīta; viņa tam atdevās, atdāvinot savu dievbijīgas katolietes nevainību, kas ilgi bija taupīta kādam bagātam līgavainim; atdevās, nospriedusi, ka viens izskatīgs rotmistrs ir labāks par veselu pulku zemāka ranga izvarotāju, atdevās, saņēmusi svētību no savas bada nomocītās, dievbijīgās ģimenes, kam tagad slepus nesa ēdiena pārpaliekas no rotmistra galda; un Jona Izidora naksnīgos glāstus viņa pieņēma klusi un pazemīgi, itin kā pildīdama klaušas, pirms tam noskaitījusi pātarus, bet pēc tam – mezdama krustus un atkal čukstēdama – droši vien kādu grēknožēlas lūgsnu, vai varbūt skaidrodama Tam Kungam, ka upurējas badā mirstošo mājinieku dēļ un šo grēcīgo negodu uzņemas, nevis apzināti krizdama grēkā, bet gan nenovēršami paklausīdama nežēlīgai pasaules kārtībai un cietsirdīgam liktenim, ko Dievs viņai pielēmis; un, lai arī sākumā viņa tam bija iekritusi acīs, tagad viņš gandrīz ienīda šo mierīgo, šķīsto seju ar platiem žokļiem, tuvu novietotām acīm un biklu, pamuļķīgu smaidiņu; šo uzticīgo kucīti, kura tā vien gaidīja, kad kungs pasviedīs kaulu; gaidīja, bailīgi sarāvusies un baidīdamās neiztapt vai pateikt kādu vārdu nevietā, cenzdamās ikvienu viņa vēlmi nolasīt no acīm,