paratekstuāls
Lietojuma biežums :
paratekstuāls
Tāds, kas tiek norādīts paratekstos.
Avoti: Vtl
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Simptomātiskos lasījumus nevar veidot bez paratekstuālā elementa.
- Simptomātiskā interpretācija lielāku uzmanību pievērš paratekstuālajiem elementiem, piemēram, empīriskā autora dzīves faktiem, apstākļiem, kādos tapis darbs.
- Tas it nemaz nav viegli panākams, jo pārliecinoši jārada gan iedomātais autors, gan viņa daiļrade, kur fiktīvas identitātes radīšanai papildus iespējams lietot „ paratekstuālus līdzekļus – priekšvārdus, biogrāfiskas atzīmes u.tml. vai arī – un it īpaši - tekstuālus līdzekļus ( tematisku un stilistisku autonomiju)” ( Genette 1997, 53).
- Tad vārds nav vairs vienkāršs identitātes formulējums ( „ autora vārds ir Tāds-unTāds”); tā vietā tas ir veids, kā identitātei vai precīzāk – „ personībai”, kā to dēvē mediji, likt kalpot grāmatai”, - arī tajā gadījumā, ja šo grāmatu uzrakstījis rēgu rakstnieks un persona, kuras vārds ir pie darba, to nemaz nav rakstījusi, jo rēgu rakstnieka darba izdošana ar reālas citas personas vārdu ir atgādinājums „ lasītājiem, ka paratekstuālie norādījumi attiecas uz juridisko atbildību vairāk nekā uz faktisko autorību: onīmitātes noteikumi ir tādi, ka autora vārds ir vārds tam, kurš iedomājami ir atbildīgs par darbu” ( Genette 1997, 40).