piedzīt1
Lietojuma biežums :
piedzīt [piedzīt] 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvs
Locīšana
1.Dzenot panākt, ka (dzīvnieki, arī cilvēki) pievirzās (pie kā, kam klāt, arī kam tuvāk).
1.1.Dzenot panākt, ka (dzīvnieki, arī cilvēki) pārvietojas straujāk, pievienojas pārējiem.
1.2.pārnestā nozīmē Darot (ko) ātrāk, intensīvāk, paveikt, atgūt (nokavēto), panākt (citus, piemēram, darbā).
2.Ar spēku bīdot, stumjot, pievirzīt (pie kā, kam klāt, arī kam tuvāk).
2.1.Pievirzīt (pie kā, kam klāt, arī kam tuvāk) — par parādībām dabā.
3.parasti formā: trešā persona Strauji virzoties, pārklāt, piepildīt (ko, parasti ar sniegu, smiltīm) — par vēju.
3.1.Ievirzīt (ko kur) lielākā daudzumā (parasti par vēju).
3.2.Blīvi pārklāt (ar ko sīku, smalku); stipri piesūcināt (ar ko).
4.formā: lokāmais ciešamās kārtas pagātnes divdabis (-ts, -ta) Tāds, kurā ir iedzīts, iedurts, iedūries u. tml. kas ass, smails lielākā daudzumā.
5.Liekot (iekšā), cieši piepildīt (ko).
5.1.sarunvaloda Novietojot (ko) lielākā daudzumā, piepildīt, aizņemt (ar to, piemēram, telpu).
6.Darbināt (ierīci, mehānismu u. tml.) — parasti par motoru, enerģijas avotu.
Stabili vārdu savienojumiPiedzīt zobratu.
7.joma: jurisprudence Iekasēt (naudu), parasti piespiedu kārtā.
8.apvidvārds Izveidoties pietūkumam; būt par cēloni tam, ka pietūkst.
Stabili vārdu savienojumiPiedzīt (arī piebāzt) pilnu galvu.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri