saputot
Lietojuma biežums :
saputot 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvs
Locīšana
1.Putojot radīt, parasti viscaur, ar gaisu pildītus pūslīšus, poras (šķidrā vai pusšķidrā masā); putojot sajaukt (divas vai vairākas vielas).
1.1.Panākt, ka (kas, piemēram, ziepes) rada, parasti daudz, putu.
2.parasti formā: trešā persona Būt par cēloni tam, ka (ūdenstilpē, tās ūdeņos), parasti viscaur, izveidojas putas (parasti par vēju).
2.1.intransitīvs; lieto: reti Kļūt tādam, kura ūdeņos, parasti pēkšņi, izveidojas putas (par ūdenstilpi).
3.lieto: reti Pieļaut, būt par cēloni, ka (dzīvniekam) uz ķermeņa virsmas izdalās putas lielākā daudzumā.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri