Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Daudz leksēmu ietver arī papildnozīmi ‘mitrs’: bauga, grebis, gruoda, iegula, iegultne, lanka, lāma, lunka, randa, slēne, s lē ¶nums, strauga, sūklis, velce.
- Ģeogrāfiskās nomenklatūras vārdi ar papildsēmu ‘plašs, liels’ ( avuotleja, e ¶z e ¶rleja, ieleja, ielenis, klāns, lāma, leja, lejpļava, lieknēja, nīca, nuokrante, nuoleja, pads, paleja, sausleja, senleja, slēne, strautleja, upleja, zemiene) latviešu toponīmijā tiek lietoti visbiežāk, objekta specifisko īpatnību raksturojot ar atributīvu onomastisko leksēmu ( piemēram, Dziļā leja le Īlē 1958, Demenē 1960, Mazā leja pļ Alsungā 1970, Akmiņleja le Gaigalavā 1971) vai ar citu ( dažreiz vairs neatpazītu) nomenklatūras vārdu ( piemēram, Līsmenieleja le Ainažos 1975: sal. lĩsmens ‘purvaina, līgana vieta; purvaina ezermala’ ME II 490).
