spitālis2
spitālis apvidvārds
Cilvēks, kas slimo ar spitālību.
Avoti: EH
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tas laiks jau man priekš acīm tēlojas, Kur visi godīgi pilsoņi Kā ieraugot lipīgu spitāli, No tevis, netikle, aizvēršas Tev sirds iekš krūtīm izmisīs, Kad viņi tevi uzskatīs!
- Tāpēc Kazimiers apsveica Mikaloju Bileviču, ka tas Viļņā tik veiksmīgi atradis sevis cienīgu mitekli " pie Petronēles tantes" un ar vismīlīgāko smaidu sejā piebilda, ka viss esot tikai laika jautājums, jo tie, kuri izdzīvo Petronēles tantes namā, agrāk vai vēlāk pārceļas vai nu pa taisno uz Ambraziejus bursu, vai arī uz Svētā Krusta kopmītni, kur, kā visi zināja, bija ierīkots ārprātīgo spitālis.
- – jautāja Bironts; kāda tam vairs nozīme, – atbildēja Florijons Šimkus, lai arī jautājums nemaz nebija domāts viņam, – draudzes grāmatās droši vien ierakstīts, te jau izmira visa māja, pavisam sešpadsmit cilvēki, Dievs, dod mūžīgu atpūtu viņu dvēselēm, šie te slēpās, baidījās, ka aiztrieks uz spitāli, baidījās aplaist citus, nabadziņi, visu laiku cerēja, ka izveseļosies, un tā arī visi apmira – ij kungi, ij kalpi, mums pārtikas tirgotājs viņu māju uzrādīja, jo šorīt neviens vairs neesot nolaidis lejā grozu, tā nu šie ceļo pie Radītāja tukšiem vēderiem, brokastis neēduši, – vēl mēģināja jokot Šimkus, un Bironts viņam jautāja, kurp šos vedīšot.
- Tāpēc viņa lielāko daļu laika vadīja savā greznajā namā ar melnbalti raibām marmora grīdām, ar skaistām buasērijām un paklājiem, ar mēbelēm, kas inkrustētas ar pusdārgakmeņiem un bruņrupučkaulu, un sienām, kas iztapsētas ar aveņkrāsas zīda damastu, starp gleznām ar antīkajiem dieviem, pāviem, augļiem un puķēm, starp itāļu spoguļiem, kas pamazām, gandrīz nemanāmi satumsa no laika rituma, un būtībā savas dienas viņa vadīja, tikai sarakstīdamās, un rakstīja ne tikai lietišķas vēstules, ne tikai savā aizbildnībā ņemtajam spitālim un ne tikai par saviem žēlsirdības darbiem, bet arī vairākiem adresātiem, kuru dēļ jo labprāt ņēma rokās spalvu; viņa pazina pāris nebūt ne dumjus priesterus, ar kuriem varēja rakstiski pārmīt domas, nevis tikai ierastās, seklās pieklājības frāzes, kam viņai bija arvien mazāk laika un pacietības; un jo sevišķi visugaišais bīskaps Konstants Kazimiers Bžostovskis bija interesants cilvēks, kura vēstules, tiesa gan, pavisam retas, varēja lasīt gluži kā grāmatas, un tās viņa gaidīja visai nepacietīgi.
- Kā ieraugot lipīgu spitāli,