Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tuvplānā nemitīgi rādīja, kā vienkāršos ļaudis pārņem svētsvinības uzplūdi, kad tie skatās uz Jēzu.
- Jana nekad nav bijusi baznīcu mīļotāja un ceļos metas pirmo reizi mūžā, bet tādu svētsvinību vairs neatceras piedzīvojusi.
- Igaunijā staļiniskā personvārdu dzeja parādījās jau vismaz 1940. gadā; tādu tolaik rakstīja pat vecmeistari, piemēram, Jāns Kerners ( “ Komunistam”, “ Partijas vēsture”, vēlāk arī “ Ļeņins mūsu vidū” un suģestīvā “ Dziesma par Staļinu”); nav svarīgi, ka Johannesa Barbarusa “ Ļeņins” no 1940./1941. gada cikla “ Jaunos ceļos” nerunā par Staļinu, – te darīšana ar laba līmeņa staļinisku kulta dzeju, kur vadoņa vārdam, sadalot to zilbēs, atkal tiek piešķirts īpašs uzsvars ( Vla-di-mirs Ļe-ņins) un kas beigās kļūst vienkārši par lielo mākslu: “ Vien svētsvinībā varu izteikt tavu vārdu, / lai būtu apgaismots, kad apkārt tumša nakts…
- Te velniem prieku svētsvinība:
- Katoļiem tā varbūt ir hierarhija , pentakostiem sabata svētīšana , baptistiem atturība , luterāņiem svētsvinība un tml
