traucēt
Lietojuma biežums :
traucēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvs
Locīšana
1.Ar savu izturēšanos, rīcību, runu ietekmēt (cilvēku) tā, ka (viņa) darbībai rodas citāda, nevēlama vērstība, ka nevēlami pārmainās (viņa) stāvoklis; šādā veidā ietekmēt (darbību, stāvokli) cilvēkam.
1.1.intransitīvs
1.2.Būt par cēloni tam, ka (cilvēka) darbībai rodas citāda, nevēlama vērsība, ka nevēlami pārmainās (cilvēka), parasti psihiskais, stāvoklis; šādā veidā ietekmēt (darbību, stāvokli) cilvēkam.
1.3.intransitīvs
1.4.Nevēlami ietekmēt (psihisku stāvokli, tā izpausmi u. tml.) tā, ka mainās (tā) vērstība, sastāvdaļas u. tml. (par citu psihisko stāvokli, arī par fizioloģisku stāvokli).
1.5.Nevēlami ietekmēt (dzīvnieka) izturēšanos.
1.6.intransitīvs
1.7.intransitīvs; kopā ar: datīvs; lieto: reti Ar savu ietekmi, iedarbību radīt (kādam, kam) ko nevēlamu (darbībā, stāvoklī u. tml.).
2.Būt par cēloni tam, ka (procesi) organismā nevēlami mainās, iegūst nevēlamas īpašības.
2.1.Veidojoties, pastāvot vienlaikus (ar kādu, parasti fizikālu, procesu), nevēlami iekļauties (tā) sistēmā, radīt (tam) nevēlamas īpašības.
2.2.intransitīvs
2.3.Veidojoties, pastāvot, norisot vienlaikus (ar kādu stāvokli, procesu, piemēram, apkārtnē, vidē), nevēlami iekļauties (tajā), radīt (tam) nevēlamas īpašības.
2.4.Atrodoties, pārvietojoties (kur), apgrūtināt, arī padarīt neiespējamu (darbību, stāvokli); arī būt nepiemērotam (kādam, kam), neiederīgam (kur).
2.5.intransitīvs
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri