triumfators
Lietojuma biežums :
triumfators [tri-umfators] vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds
Locīšana
triumfatore sieviešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārds
Locīšana
1.vēsturisks Senajā Romā — karavadonis, kas bija uzvarējis karā un triumfa gājienā ieradās galvaspilsētā.
2.Cilvēks, kas ir guvis triumfu (2) kādā darbībā.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri