tumšoties
Lietojuma biežums :
tumšoties atgriezenisks 2. konjugācijas darbības vārds; parasti formā: trešā persona; lieto: pareti
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | tumšojos | tumšojamies | tumšojos | tumšojāmies | tumšošos | tumšosimies |
| 2. pers. | tumšojies | tumšojaties | tumšojies | tumšojāties | tumšosies | tumšosieties, tumšosities |
| 3. pers. | tumšojas | tumšojās | tumšosies | |||
Pavēles izteiksme: tumšojies (vsk. 2. pers.), tumšojieties (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: tumšojoties (tag.), tumšošoties (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: tumšotos
Vajadzības izteiksme: jātumšojas
1.Refl. → tumšot1.
2.Refl. → tumšot2; tikt tumšotam.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Sametās tik ļoti bail — ja sirds ņem un apstājas pavisam — , ka bezmaz vai prāts tumšojās, kaut gan lielāka tumsība par to, kas patlaban bija Tuša acu priekšā vai prāta iekšā, diez vai vairs bija iespējama.
- Arī viņam pašam jau dažreiz sāka tumšoties prāts no šīs slimās pilsētas sātaniskās maitas, kur ņudzēt ņudzēja neizskaidrojams ļaunums, un Katedrāles zvanutornis brīžam atgādināja paša Belcebula zayin, kas rēgojas ārā no zemes, taču vairākums Viļņas iemītnieku uzskatīja, ka mēris ir sievišķas dabas, to itin kā izplatot Mēra Jumprava, par asinssūcēju pārvērtusies kādas dižas grēcinieces dvēsele, kas sarkanas miglas veidolā izskrējusi viņai no mutes; šī brīnišķīgi skaistā, rēgainā sieviete mēdzot pieklauvēt pie lētticīgu pilsētnieku durvīm, un tie, nespēdami turēties pretī viņas sejas daiļumam un lūdzošajai balsij, kas skanot kā visskumjākā mūzika, viņu ielaižot un tūliņ mirstot, bet tā Jumprava, savākusi viņu dzīvības, pārvēršoties par sarkana zīda plīvuru vai lakatiņu, kas viegls kā gaiss, un, rāmi plandīdama, izlaižoties ārā pa sērgas pārņemtās mājas logu; un it kā viens pilsētnieks esot pavēris viņai durvis, bet laikus apķēries un, tikko šī pabāzusi durvju spraugā roku, cirtis ar zobenu un pat savainojis, taču viņa aizbēgusi, atstādama tikai asiņainu sarkana zīda drisku, un tā šis vīrs esot izglābis saviem mājiniekiem dzīvību; tās visas, protams, bija tumsonīgu ļautiņu pasakas, taču reiz vēlā vakarā Āronam Gordonam pašam Miesnieku ielā norēgojās tā Mēra Jumprava: sīciņa, tieviņa kā pusaugu meitenīte, ievīstījusies sarkanā apmetnī un sarkanā plīvurā, tā šaudījās gluži kā pelīte, ātri, ātri tipinādama un klaudzinādama augstpapēžu kurpītes,
- Tu, mana saule, ko tu tumšojies!
- Iet debeši, zvaigznes jau tumšoties sāk!
- Vai, tumšojies!