uzmīt1
Lietojuma biežums :
uzmīt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs
Locīšana
1.Minot, liekot soli, uzlikt kāju, parasti nejauši, arī negribēti, virsū (cilvēkam vai dzīvniekam, tā ķermeņa daļai, arī priekšmetam).
1.1.Minot, liekot soli, nejauši, arī negribēti uzlikt kāju virsū (kam asam, raupjam u. tml.), tā, parasti sāpīgi, skarot, ievainojot (kāju, pēdu).
2.Uzlikt kāju vai kājas virsū (piemēram, pedālim, paminai, arī lāpstai), iekustināt (to), lai iedarbinātu kādu ierīci, iekārtu u. tml.
Stabili vārdu savienojumiUzmīt (arī uzkāpt) uz varžacīm.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri