uzpelēt
Lietojuma biežums :
uzpelēt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā persona
Locīšana
uzpelēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā persona
Locīšana
1.Pārklāties ar pelējumu, rasties pelējuma kārtai virsū (uz kā, kam).
2.apvidvārds Rasties atsevišķiem pelējuma plankumiem, sākt pelēt.
Avoti: LLVV, ME
Korpusa piemēri