uzraukt
Lietojuma biežums :
uzraukt 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvs
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | uzraucu | uzraucam | uzraucu | uzraucām | uzraukšu | uzrauksim |
| 2. pers. | uzrauc | uzraucat | uzrauci | uzraucāt | uzrauksi | uzrauksiet, uzrauksit |
| 3. pers. | uzrauc | uzrauca | uzrauks | |||
Pavēles izteiksme: uzrauc (vsk. 2. pers.), uzrauciet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: uzraucot (tag.), uzraukšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: uzrauktu
Vajadzības izteiksme: jāuzrauc
1.Raucot uzvirzīt uz augšu, parasti ievērojami (sejas daļu).
1.1.parasti formā: lokāmais ciešamās kārtas pagātnes divdabis (-ts, -ta) Tāds, kas ir izveidojies ar uzvirzījumu uz augšu (parasti par degunu, pleciem, uzacīm).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tavas uzrauktās uzacis-mans smaids,
- Citādi izmainās viss – sejas vaibsti, acu skatiens, uzrauktās uzacis – tas vairs nav patiesi un dabiski.
- 12 gadu vecs puika pirms trīsarpus nedēļām, vadot automašīnu „ Mercedes”, Līksnas pagastā uzrauca velosipēdistam, kurš no gūtajām traumām mira.
- Jo, redz, Jons Kareivis - kā viņu visi te sauca, jo neviens nedz zināja īsto vārdu, nedz zināja, no kurienes viņš cēlies, bet vecais kungs viņu bija paņēmis pie sevis, par nez ko pateikdamies, - bija kroplis, un uzreiz acīs krita nevis viņa kreisā piedurkne, kas zem elkoņa bija tukša un pabāzta zem siksnas, un pat ne rēta, kas izķēmoja seju, cērtot pušu uzaci un pa pusei nedzīvu augšējo plakstiņu, un bija nošķēlusi vienas auss augšdaļu, bet visvairāk acīs dūrās nesaprotams cietsirdīgums, kas jautās visā viņa ārienē, nekaunīga, kropļiem neraksturīga stāja, jo viņš nicīgi atlieca atpakaļ savu iesirmo, īsi noskūto galvu ar kumpu degunu un stūrainu, izbīdītu žokli, un šai kustībā bija kaut kas no putna, no maitu vanaga, un tāpat viņa acis - durstīgas, izaicinošas - bija mežonīga plēsoņas acis, un tagad viņš viņu nopētīja bez jebkādas cieņas, kur nu cieņas - bez jebkāda kauna, itin kā nosvērdams gaļas gabalu uz letes, un viņa nodomāja - varbūt vainīgas viņas drēbes, viņas pilsētnieciskās modes, viņas moderni sakrokotā kapuce, laukiem nepiemērotās dzeltena safjāna kurpītes ar uzrauktiem purngaliem, viņas plānītiņie kazādas pirkstaiņi, viņas matu cirtas, bet ko viņš grib, ko viņš lūr, jo pats tak dīvaini saģērbies - mugurā žipons, bet tam pāri adīts rupjš vilnas vamzis un virs tā vēl ādas krūšu bruņas,
- Bānītis pacēla savu lielo krējuma krūzi, plata, dzeltenīga lente pielocīja Billes krūželi līdz malām, un ne reizes Bānītim negadījās lentes tecējumu ar slaiku vēzienu pārraut par agru vai par vēlu, tad uzmeta trīssimtgramu bumbiņu, krūželes noslīdējusī svaru puse atkal pacēlās, Bānītis norāva krūželi no svariem un tikai tagad paskatījās uz zilo burtnīciņu un uzrauca uzacis, it kā pirmo reizi kaut ko tādu redzēdams, lai gan viņu sētā gandrīz visiem bija burtnīciņas.